Jau vairākus gadus ap Jāņu laiku Julinas pilsētā, Guansji provincē, Ķīnā aptuveni desmit dienu garumā notiek "Julinas līčiju un suņu gaļas svētki" (ķīn. val.:玉林荔枝狗肉节, ang. val.: Yulin Lychee and Dog Meat Festival). Tā laikā tiek apēsts neaprēķināts daudzums augļu un vismaz desmit tūkstoši suņu. 2014. gada jūnijā Guansji provinces lauksaimniecības departamenta ziņu centrs vēstīja, ka abiem šiem produktiem Ķīnas tradicionālā medicīna piedēvē vēsinošu efektu, tādēļ tie ir īpaši piemēroti patēriņam vasaras vidū. Gadu vēlāk, pakļaujoties arvien pieaugošajiem protestiem un gādājot par pilsētas tēlu, Julinas pašvaldība noliedza savu iesaisti gadskārtējā svētku organizēšanā, atstājot to norisi vietējo uzņēmēju rokās. Tas nozīmē, ka formāli šādi svētki vairs nenotiek. Suņu gaļas restorāni uz izkārtnēm ir aizkrāsojuši suņu gaļu apzīmējošās ķīnzīmes, tomēr pašas izkārtnes bieži palikušas nemainītas un aizkrāsojumi skaidri norāda, ko šeit var dabūt.
Suņu gaļas ēšanai Ķīnā tāpat kā vairākās citās Āzijas valstīs ir sena vēsture. Suņu ēšana jau gadu tūkstošiem pazīstama Ziemeļķīnā, bet ap 6. gadsimtu suņus sāka ēst arī Ķīnas dienvidos. Suņu gaļas patēriņš būtiski samazinājās līdz ar budisma parādīšanos, bet Ziemeļķīnā tas krietni apsīka līdz ar mandžūriešu Cjinu dinastijas nākšanu pie varas 17. gadsimtā, jo mandžūriešu kultūrā suņu ēšana bija nepieņemama. Mūsdienās suņu gaļa ķīniešu diētā ieņem nebūtisku daļu, un, ja aptaujāsiet Ķīnas finanšu metropoles Šanhajas iedzīvotājus, tad atklāsiet, ka vairums no tiem suņu gaļu nekad nav ēduši. Tomēr Honkongas nevalstiskā organizācija "Animals Asia" savā ziņojumā vēsta, ka ik gadu Ķīnā tiek apēsti ap 10 miljoniem suņu.
Ķīnas pilsētās suns līdz pat astoņdesmitajiem gadiem bija reta parādība. Pekinā un citās lielpilsētās suņus turēt bija aizliegts, jo suns kā mīļdzīvnieks tika uzskatīts par buržuāzijas pazīmi un strādnieku šķirai neraksturīgu. Komunistiskā partija deklarēja, ka pilsētās tiem nav nekādas sabiedrībai derīgas funkcijas, tādēļ suņus varēja sastapt tikai laukos. Tagad, pieaugot Ķīnas turībai un vidusslānim, suņi pilsētās strauji atgriežas. Kopējais mājas suņu skaits Ķīnā, pēc "Euromonitor International" sniegtajiem datiem, sasniedz 27 miljonus. Ķīnas Komunistiskā partija pret to izturas ar iecietību, kaut arī savā dienas laikrakstā 人民日报 (angļu valodas izdevuma nosaukums: "People's Daily") 2014. augustā pauž viedokli, ka suņu turēšana ir muļķīga un smieklīga Rietumu dzīvesstila imitēšana un suņu mēsli ietvju malās traucē sabiedriskajai harmonijai. Pekinā un citās lielpilsētās ir stingri ierobežojumi pēc suņu lieluma un šķirnēm. 2013. gada jūnija sākumā Pekinas policija bija uzsākusi aktīvu šī likuma ieviešanu, kas uzskatāma par varas iestāžu atbildi uz trakumsērgas izplatību un vairāku cilvēku nāvi no šīs slimības. (Iespējams, efektīvāks trakumsērgas apkarošanas veids būtu suņu vakcinācija, jo tikai neliela daļa suņu Ķīnā ir vakcinēti.) Kāda suņa saimniece stāsta, ka policisti viņas retrīveru nosituši viņas acu priekšā. Citi savukārt ziņo par nakts reidiem, kuru laikā atņemti viņu mīļdzīvnieki. Policija pat esot darbojusies pēc kvotu sistēmas, un esot bijis jāizķer zināms daudzums suņu. Atliek tikai minēt, ko policija ar atņemtajiem suņiem iesāka, zinot, ka reidi tika veikti īsi pirms Julinas festivāla. Šādus atstāstījumus un minējumus Ķīnas stingri kontrolētajā interneta telpā pārbaudīt ir grūti, un, iespējams, kāda daļa no tiem ir pārspīlēti, tomēr tie iezīmē stīvēšanos starp Ķīnas varu un pilsonisko sabiedrību, kas, sekojot labklājības pieaugumam, pieprasa sev aizvien vairāk dažādu brīvību.
Dzīvnieku tiesību aizstāvēšana Ķīnas interneta telpā ir daudz drošāks temats nekā iestāšanās par cilvēktiesībām. Acīmredzot suņi varas drošību neapdraud, un ķīnieši bez bailēm var par to sašust savos blogos, mikroblogos un pat iziet nelielos piketos. Par politiski jutīgākām tēmām šādas vaļības vara nepieļauj.
Julinas svētki īpašu sabiedrības sašutumu izraisījuši pēdējos divos gados, un dažādas petīcijas pret to parakstījuši miljoniem cilvēku Ķīnā un citur pasaulē. Tā ir tikai viena epizode pieaugošajā cīņā pret suņu ēšanu. Amerikāņu "Times" 2011. gadā apraksta gadījumu, kad netālu no Pekinas suņu aizstāvji apturējuši smago mašīnu ar nokaušanai paredzētiem suņiem un izpirkuši vairāk nekā 500 suņu par 115,000 juaņām (ap 16,500 eiro).
Līdzīgā kārtā par varoni britu laikrakstā "Daily Mail" un arī citviet nodēvēta kāda pensionēta skolotāja Jana Sjaujuna no Tjaņdzjiņas (ap 2500 km no Julinas), kas iztērējusi ap 150,000 juaņām (ap 22,000 eiro), lai 2014. gada Julinas suņu gaļas svētkos no apēšanas izglābtu 360 suņus un dučiem kaķu (nez kāpēc precīzs kaķu skaits nav minēts). Nākamajā gadā suņu restorāni paši zvanījuši un piedāvājuši turpināt veiksmīgo sadarbību, taču sievietei visiem naudas vairs nav pieticis, un 2015. gadā viņa iztērējusi vairs tikai 7000 juaņu (ap 1000 eiro), lai izglābtu ap 100 suņiem. Kundzes pašaizliedzība spēj aizkustināt, taču 10 tūkstoši Julinas svētkos noslaktētie nesastāda pat vienu procentu no 10 miljoniem gada laikā apēsto. Turklāt rodas problēma, ko ar izglābtajiem suņiem iesākt.
Pret Julinas svētkiem izteikušās vairākas Ķīnas slavenības. Aktrise un dziedātāja Sjū Sjījuena (徐熙媛) no Taivānas, kas precējusies ar pazīstamu smalku restorānu īpašnieku no kontinentālās Ķīnas, mikroblogošanas vietnē "Weibo" atklāti izteikusies pret Julinas svētkiem, taču kāds julinietis pārmetis viņai divkosību, atbildēdams: "Kāpēc, pirms kritizēt mūs, nepalūgt savam vīram izņemt no ēdienkartes haizivs spuru zupu?"
Divkosību Julinas suņu aizstāvjiem pārmet arī britu filozofs Džūljens Badžīni (Julien Baggini), kurš savā rakstā laikrakstā "The Guardian" saka, ka no pārmetumiem divkosībā šajā gadījumā ir paglābti tikai vegāni, jo mūsdienu kaujamo lopu audzēšana visbiežāk savā nežēlībā ne ar ko neatšķiras no Julinas suņu gaļas svētkiem. Ir viegli parakstīt petīciju par kaut ko, kas notiek tālā aizjūrā, bet pirms tam vajadzētu paraudzīties, kas notiek pašu mājās, kur ik dienu pārtikai ar tādu pašu nežēlību kā Julinā tiek noslaktēts milzīgs daudzums dzīvnieku.
Viegli varam iedomāties, kā miljoni visā pasaulē petīcijas pret Julinas svētkiem parakstījušie ļaudis apmierināti sēžas pie vakariņu galda un sašutumā pārspriež šo tēmu, ik pa laikam noglāstīdami sava iemīļotā mājdzīvnieka galvu un tajā pašā laikā košļādami kraukšķīgu karbonādes vai sulīga steika kumosu.
Tomēr suņu aizstāvjiem par to sirdsapziņas pārmetumu parasti nav, jo suns ir cilvēka draugs un draugus mēs neēdam. It kā suņi būtu pietiekami uzkalpojušies un pelnījuši, ka mēs viņus pārstājam izmantot pārtikā, bet daudzi citi dzīvnieki vēl šādu drauga statusu nav sasnieguši un tādēļ ir ēdami. Cilvēka cieņu un draudzību izpelnījušies arī citi dzīvnieki, bet suņus mēs mīlam visvairāk.
Pamēģiniet izveidot savu pieņemamo ēdamo gaļu skalu (jeb individuālo karnivorās tolerances skalu). Viens tās galējais punkts ir pilnīga atteikšanās no jebkādiem dzīvnieku valsts produktiem, bet otrs – kanibālisms jeb cilvēka gaļas ēšana. Uz šīs skalas pēc saviem ieskatiem novietojiet, jūsuprāt, ēdamos dzīvniekus un to produktus, no, jūsuprāt, vispieņemamākā līdz visnepieņemamākajam. Un tad iezīmējiet savu robežu, kuras pārkāpšana jums ir neērta vai morāli nepieņemama.
Lai kāda tā jums izveidotos, šī skala ir subjektīva un atkarīga no kultūras fona, ieradumiem, kā arī citiem faktoriem. Es sāktu no vegānisma, tad uz skalas novietotu piena produktus un olas, tad putnu gaļu, vistas, pīles, zosis, tītarus, pēc tam cūkas, liellopus, aitas un tiem līdzīgos mežazvērus. Līdz ar to mans komforts beidzas. Aiz strīpas sekotu zirgs, krupji, čūskas, suņi, kaķi un citi, kuri man ir vai nu pārāk mīlīgi, vai pārāk pretīgi, lai tos ēstu. Bet, ja skaidri nodalām šķīvja saturu un nesaistām to ar dzīvnieku, no kura tas nācis, tad mūsu spējas apēst jebkuru radību bieži vien ir atkarīgas tikai no pavāra meistarības.
Tomēr atļaušos apgalvot, ka morāli pieņemamāka mums šķiet pilnīga atteikšanās no dzīvnieku valsts produktiem, nevis otra galējība. Kāds to, iespējams, nosauktu par civilizācijas pazīmi.
2