Ar bērniem
11.08.2017

Apceļojot savas sirds robežas

Komentē
0

Par Anetes Mīrsvas stāstu "Samsona ceļojums", tulkojusi Inga Karlsberga, ilustrējis Mārtiņš Zutis, "Jāņa Rozes apgāds", 2016

"Pasaule ir bēdu leja,
Šodien dzīvs, bet rīt jau beigts,
Un par zemi atkal kļūsi."

Tā dziedāja Čorvena, gribēdama mazināt Pelles sirdssāpes viņa mīļotā trusīša – kuru bada, dabiskā instinkta vai tīrās nejaušības pēc saplosīja lapsa – bērēs. Kaut arī šī vieta Astridas Lindgrēnes dzīvespriecīgajā stāstā "Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki" man bērnībā patika vismazāk un arī Pelle to dziedāšanu nevarēja izturēt, esmu pamanījusi, ka Čorvenas dziesma automātiski ieskanas manā galvā katru reizi, kad kāds tiek atdots zemes klēpī, pamīšus ar kristietības mantru "Kungs ir devis, Kungs ir ņēmis..." un līdz ar baltu bedību rituāla jautrajiem peramvārdiem: "Nemirsti, nemirsti, nava vietas kapsētā!"

Atšķirībā no grāmatas "Samsona ceļojums" galvenā varoņa – desmitgadīgā Hamburgas puikas, kura tētis bija gājis bojā autoavārijā, – mana saulainā padomju laika bērnība pagāja bez eksistenciāliem satricinājumiem. Atceros gan, kā kopā ar brāli kaut kad 80. gadu februāra spelgonī daudz ko pārdomājām, tantes dārza sasalušajā zemē cērtot kapu mūsu pirmajam sunim Čikam. Ne tik sen pirms tam mēs abi savā sākumskolas vecumā bijām dabūjuši kārtīgu pērienu klasiskā izpratnē par vazāšanos apkārt tumsā un kapsētā plūktām maijpuķītēm, kas atgadījās tādēļ, ka mūsu ciematā, sākoties vasaras brīvdienām, bija parādījusies ļoti interesanta meitene, kura stāstīja visādus vārda tiešā nozīmē nāvīgus, operu libretu cienīgus stāstus it kā no savas, it kā no savu paziņu dzīves. Kopš man pašai ir bērni un sava sēta, mums regulāri sanāk kādu apbedīt: tiklab pašu mīļdzīvniekus – seniores jūrascūciņas, zivtiņas un zarkukaiņus –, kā arī rīta agrumā logu stiklos milzīgā ātrumā ietriekušos nepazīstamus strazdu jaunekļus. Kaķi laimīgā kārtā pie mums paši atnāk un aiziet.

Bērnu literatūrā nāves kā šķiršanās uz mūžu tēma nav sveša, un laika gaitā ir atradušās dažādas pieejas, kā par to runāt. Šī dažādo pieeju spektra spilgtākie piemēri neapšaubāmi ir "katarses grāmatas", kuras lasot pienākas kārtīgi izraudāties (piemēram, Gavrila Trojepoļska "Baltais Bims, melnā auss" vai Andras Neiburgas "Stāsts par Tilli un Suņu vīru"). Runājot par raudāšanu, prātā nāk kāds māsas atstāsts par vizīti pie ārsta, kas sākās un beidzās ar brīnišķīgu dialogu: "Vai jūs raudat?" – "Jā." – "Nu tad jau ar jums vēl nav nemaz tik slikti!" Jo sāļās asaras attīra un dziedē labāk nekā rūgtās zāles.

Tomēr visdziļākie un dzīvesgudrākie bērnu grāmatu klāstā šķiet stāsti, kuros skaisti iztēlots un ar nesatricināmu mieru atainots, kā noris pēdējais ceļojums. Manā pieredzē tā nepārspēts piemērs ir bērnībā iepazītie Astridas Lindgrēnes "Brāļi Lauvassirdis", kas lielā mērā līdz ar skandināvu un citu tautu mitoloģiju baro visu nākamo paaudžu autoru fantāzijas literatūru. Vēl cita pieeja šai tēmai ir ikdienišķās situācijās balstīts, vieglā, dzidrā, smīdinošā intonācijā rakstīts stāsts, kura visinteresantākajā vietā kādam piepeši izrādās pienācis laiks aiziet, un tas tiek pieņemts, jo pasaulei taču jāgriežas tālāk. Šāds ir, piemēram, Ulfa Starka lieliskais stāsts "Proti svilpot, Juhanna?", kas arī pagājušogad izdots latviski.

Vācu rakstnieces Anetes Mīrsvas "Samsona ceļojums" ir attiecināms uz visām trīs pieejām reizē, tomēr galvenokārt tas ir stāsts par dzīvi – garstāsts bērniem reālisma labākajās tradīcijās. Grāmatas prologā jau izstāstīts, ka suns, kuram, cilvēka gados mērot, būtu ap 70, ir nomiris. Puika atzīst, ka bez Samsona viņam būtu bijis grūti izturēt savu dzīvi: "Mamma dzīvoja uz citas planētas, bet tēta nebija. Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta ir gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt." Viņš tēta kapā slepus ieraka suņa mīļāko rotaļlietu – vecu kurpi –, lai ģimene būtu kopā. Prologam sekojošais stāsts veidots kā apņēmības un piedzīvojumiem pilns zēna ceļš pie vectēva – otrā Vācijas pusē dzīvojoša dīvaiņa izgudrotāja, kurš vienīgais varētu atrisināt situāciju, ar ko zēns pat netaisās pasīvi samierināties.

Droši vien visiem ir interesanti, kāpēc tieši šī grāmata ir kļuvusi par 2016./17. gada Baltvilka balvas laureāti tulkojumu kategorijā, turklāt cīnoties visai sīvā konkurencē ar lieliskām zviedru, igauņu un lietuviešu bērnu grāmatām. Žūrijas balsojums bija pārliecinošs, bet no diskusijas pirms balsojuma man prātā visspilgtāk ir palikuši tādi argumenti kā 1) stāsta spēja viegli, gaiši un intriģējoši runāt par nopietnām, eksistenciāli skumjām tēmām, kurām ikdienā parasti neatrodas vieta, bet vajadzētu, ja gribam veicināt sabiedrības empātiju un emocionālo inteliģenci; 2) neatteikšanās no klasiska garstāsta formāta laikā, kad mūsu bērnu uztvere šķiet mērķtiecīgi trenēta tikai īsiem, izklaidējošiem stāsta/seriāla nogriežņiem. Grāmatas pievilcību neapšaubāmi vairo tās vizuālais un taustāmais veidols, ko radījis Mārtiņš Zutis. Stāsta pirmizdevumam Vācijā ilustrāciju nebija, tādēļ vēl jo tīkamāk bija dzirdēt vācu rakstnieces komplimentus latviešu māksliniekam, kurš, šķiet, atradis īsto izskatu viņas galvā iztēlotajam un vārdos paustajam. Baltvilka balvas žūrijas verdiktā Santa Remere raksta: ""Samsona ceļojums" ir plašai vecuma grupai adresēts, kvalitatīvs ceļojuma stāsts, kura intrigu notur ceļa pavērsieni un dzīvesstāstu atklāšanās, bez mākslīgas spriedzes vai sensācijas kāpinājuma. Autores valoda, nesasteigtais ritms un smalki izjustais Ingas Karlsbergas tulkojums ļauj sekot precīzām ikdienišķām detaļām, kuras neuzbāzīgi papildina Mārtiņa Zuša oriģinālilustrācijas."

Tomēr, domājams, bērni paši "Samsona ceļojumu" neizvēlēsies, jo, neskatoties uz raito notikumu gaitu un komiskajiem elementiem, tās valdošā noskaņa ir skumjas. Par bērnu orientāciju plašajā grāmatu klāstā varēju apspriesties ar meitu, kura šovasar darbojās apgāda "Zvaigzne ABC" Lasīšanas stafetes žūrijā. Elizabete pastāstīja: "Novēroju, ka bērniem un pusaudžiem vairumā gadījumu patīk lasīt grāmatas, kuras ir vieglas un smieklīgas, un bagātīgi ilustrētas, kā, piemēram, R. R. Raselas "Nikijas dienasgrāmatas" un Dž. Kinnija "Grega dienasgrāmatas". Līdz ar animācijas seriālu arī Džeronīmo Stiltons ir ļoti populārs. Lai grāmata iepatiktos, bērni cenšas galveno varoni sasaistīt ar sevi, savu dzīvi, mērķiem (lielisks piemērs varētu būt Evas Ibotsones "Kāds suns un viņa zēns"). Meiteņu izvēle bieži krita arī uz Holijas Smeilas "Geek girl" – grāmatu par modeles un gudrītes dzīvi. Daudzi atzina, ka viņiem ļoti patīk grāmatas par dzīvniekiem; tādas bieži vien mēdz būt ļoti bēdīgas un smeldzīgas, un tas vairo līdzjūtību un stiprākas jūtas pret grāmatu, stāstu un tā varoņiem. Izvēloties, ko lasīt, noteicošais faktors ir grāmatas vāks, nereti arī nosaukums. Nezinu, vai to piespēlē vecāki, bet strādā arī princips – jālasa latvieši un klasika (Ziedoņa "Krāsainās pasakas", Stīvensona "Bagātību sala", arī L. M. Montgomerijas sērijas "Anna no Zaļajiem jumtiem" turpinājums). Viena no populārākajām grāmatām stafetē bija Dzintara Tilaka "Oki doki!", kas uzrunā (vismaz mani) gan nosaukuma, gan vāka dēļ. Kā saprotu, šo grāmatu vairums jauniešu izvēlējās, jo rakstnieku bija jau "pārbaudījuši" ar Tilaka pirmo grāmatu bērniem "Čomiņš". Meitenēm vecuma grupā 10–13 un 14–16 gadi dominēja 4. daļa Kīras Kesas sērijai "Prinča līgava", ko lasīja arī puiši. Daudzi izteicās par Ievas Melgalves grāmatām, bet lielākā daļa deva priekšroku Patrika Nesa "Septiņas sekundes pēc pusnakts", kuras reitingu pacēla nesen iznākusī filma. Man pašai no pēdējā laikā lasītā vislabākais šķiet Rūtas Šepetis romāns "Jūras sāļums", bet es stafetē ar savām recenzijām nedrīkstēju piedalīties."

Es tomēr katrai skolas un mājas bibliotēkai iesaku "Samsona ceļojumu" līdz ar tā jaunāko "brāli" Jutas Rihteres "Tur aiz stacijas ir jūra", jo, kā Baltvilka balvas pasniegšanas ceremonijā atzīmēja Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste, tieši bērnībā ir svarīgi lasīt šādas grāmatas – ceļojumus, kuros apgūstamas paša sirds robežas.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0