Izsakot atzinību par vienreizēju, paliekošu un būtisku ieguldījumu kino industrijā, Eiropas Kinoakadēmijas balva par mūža ieguldījumu šogad Rīgā notiekošajā ceremonijā tiks piešķirta Anjēzei Vardai. Par viņu – šis raksts.
Es ilgi nevarēju izlemt, ar kuru gadu labāk sākt stāstu par franču režisori Anjēzi Vardu. Ar 1954. gadu, kad bez priekšzināšanām un priekšstata par kinomākslu, būdama jauna fotoreportiere un vadoties tikai pēc personīgās svešā medija izjūtas, Varda radīja savu pirmo filmu "La Pointe Courte", kas par dažiem gadiem apsteidza vai, precīzāk, pieteica franču kino Jauno vilni? Vai 1968. gadu, kas rezumē viņas darbu kontekstu un definē paaudzi, pie kuras Varda noteikti pieder? Liberāli domājošu jaunu cilvēku paaudzi, kas cīnījās par cilvēktiesībām, dzimumu vienlīdzību, seksuālu atbrīvotību, demokrātiskām pārmaiņām politikā, kultūrā un izglītībā. Man, dzimušai PSRS, diemžēl nekad neizdosies šo notikumu vērtību sajust kā, teiksim, Atmodas barikādes un runāt par to ar tādu dedzību, ar kādu joprojām par šiem notikumiem runā Francijā, ar lepnumu lietojot vārdus "kreisa domāšana" un "feminisms", jo tas sabiedrības modelis, kāds Rietumeiropā ir pašlaik, pastāv, pateicoties sešdesmito gadu revolūcijai.
Latvijā un Austrumeiropā mēs, iespējams, savā ziņā pašlaik piedzīvojam Rietumu sešdesmitos, asus liberāļu un konservatīvo konfliktus, it īpaši aktuālajā problēmā par sabiedrības attieksmi pret seksuālajām minoritātēm. Var teikt, ka sieviešu tiesību jautājumā mūsu gadījums ir ļoti atšķirīgs, jo PSRS valstīs sieviešu emancipācija pastāvēja. Bet vai tā tiešām bija? Vai tas, ka "pie mums" sievietes jau tolaik varēja strādāt vīriešu darbus, nozīmēja abu dzimumu vienlīdzību arī ģimenē un sabiedrības attieksmē?
Vai tas, ka teorētiski mēs saprotam demokrātiskās vērtības, nozīmē, ka mēs esam nobrieduši tās pieņemt? Vai mūsu sabiedrībā – un katram pašam sevī – ir atrisināti jautājumi, piemēram, par to, vai es gribu bērnus vai arī man tā liekas tikai sabiedrības ietekmē? Kā emancipēta attieksme ir savienojama ar rūpēm par ģimeni? Kādas ir sekas alternatīvu dzīvesveidu izvēlei, atsakoties no "sistēmas"? Kā savienot protestu ar ikdienas rutīnu? Tie bija jautājumi, ko pēc 1968. gada vēl ilgi risināja rakstnieku, mākslinieku un režisoru paaudze. Tostarp un it īpaši Anjēze Varda – kreisā, feministu režisore. Viņa skaidro, ka "būt par feministu nozīmē cienīt sievietes izvēli un būt solidāram ar sievietēm". Praktiski Vardas feminisms izpaudās tajā, ka viņa sāka nodarboties ar vīrišķīgo režisora profesiju laikā, kad reti kurai sievietei Rietumos bija tāda iespēja. Savos darbos viņa runā par sievietes izvēlēm un ļoti daudz par sevi pašu, it kā vācot pierādījumus tam, ka viņas izvēles ir cienījamas.
Vardas filmu varones brīžiem atgādina tukšas čaulas vai apātiskas lelles. Vai tā būtu nepieradināmā "Klaidone" (Sans toit ni loi, 1985), kas mēmi un noliedzoši iet pa pasauli gar ceļa malām, vai untumainā dziedātāja Kleo (Cléo de 5 à 7, 1962), kura divas stundas, no pieciem līdz septiņiem, gaida savu vēža diagnozi. Viņas grib būt mīlētas un pieņemtas "tādas, kādas ir", nevis izpatikt, atbilst noteiktam uzvedības modelim, tikai viņām šajā pasaulē pietrūkst atbalsta un parauga. Vardas sieviešu tēli šķiet stīvi, pat teatrāli, it kā atrauti no realitātes, bet pasaule apkārt – tieši pretēji – ļoti dzīva un mainīga. Aizkadra sievietes balss, kas bieži pieder Vardai pašai, šķiet atsvešināta, taču tā mēģina saprast un analizēt redzēto. Ar šādu kontrastu tiek uzsvērts gan tas, cik grūti jaunās idejas ir praktiski piemērot, "uzstīvēt" pasaulei, gan tas, ka citu kompromisu nav un cīņa nenāk bez upuriem.
"Viņa paskrēja garām kā vējš, bez jebkāda plāna vai mērķa, uz neko necerot, neko negribot. Tā nav klejošana, tā ir iznīkšana. Pierādot savu bezjēdzību, viņa tikai palīdz sistēmai, no kuras atsakās," klaidonei Monai saka filozofs hipijs, kurš ir iekopis zemi, izaudzējis ganāmpulku un dzīvo ar savu ģimeni pie dabas. Viņš arī ir "atteicies no sistēmas", taču redz savu izvēli pamatotu un filozofiskā ideoloģijā balstītu. Klaidones atbilde ir strupa: "Es neaizbēgu no visiem tiem priekšniekiem pilsētā, lai tagad vergotu citam priekšniekam laukos." Par to, kuram ir taisnība, ja tāda vispār ir, Varda atbildi nesniedz. Imitējot dokumentālā kino valodu, režisore piedāvā neitrālu notikumu vērojumu, kurā katrs pats var mēģināt saskatīt taisnību pēc savas pieredzes. Ar šo filmu Varda savā laikā piedāvā iespēju plašai publikai ieskatīties dzīvēs un pieredzēs, par kurām citādi tā nekad neuzzinātu. Iespēju katram pašam apmaldīties brīvības meklējumu ceļā.
Kadrs no filmas "Klaidone"
Tomēr vislabprātāk stāstu par Anjēzi Vardu es gribētu sākt ar 2000. gadu, kurā viņa laida klajā savu pirmo digitālo filmu "Vārpu lasītājas un es" (Les glaneurs et la glaneuse), atskatoties uz savu "dzīvi, laikmetu un devumu kino" jau ar mūsdienīgu skatījumu. Filma guva lielu ievērību, jo tas bija pazīstamas kinorežisores publisks žests un izlīgums ar jauno, lēto un "nemāksliniecisko" digitālo mediju. Šobrīd, piecpadsmit gadus vēlāk, kad tehnoloģiju demokratizācija jau ir notikusi, šķiet, arī šos aizspriedumus pret "mazo rokas kameriņu" ir grūti saprast un atcerēties.
Tūkstošgades tuvošanās bija laiks, kurā Jaunajam vilnim prasījās pēc atskatīšanās pašam uz sevi. 1995. gadā ar "pašportretu" (nevis autobiogrāfiju, kā viņš to pats uzsver), dokumentālo filmu JLG/JLG, nāca klajā Žans Liks Godārs. Viņš arī piezīmēja, ka šo žanru ir "praktiski neiespējami īstenot kinematogrāfā". Bet Vardu, kas bija studējusi mākslas vēsturi un sākotnēji strādājusi par teātra fotogrāfi, vienmēr ir interesējis portrets un pašportrets. Autobiogrāfiskajā grāmatā "Anjēze par Vardu" (Varda par Agnès, 1994) viņa atzīstas: "Gleznoti portreti vienmēr ir bijusi mana kaislība, un es vienmēr esmu gribējusi radīt portretu kino. Starp mēmajiem senlaicīgajiem portretiem, ar ainavu un otrā plāna personāžiem fonā, starp pļāpīgajiem televīzijas portretiem mūsdienās – lielu galvu mazā ekrānā." Daudzas filmas Varda ir veltījusi fotogrāfijai un tam, ko attēls var mums pastāstīt: "Uliss" (Ulysse, 1986), "Viena minūte – viena fotogrāfija" (Une minute pour une image, 1983), "Sveiciens kubiešiem" (Salut les cubains, 1963) u.c. "Pseidokumentālās filmas" (Documenteur, 1981) ievadā viņa saka: "Vārdi pastāsta daudz, bet sejas vēl vairāk." Seju daiļrunība, pēc Vardas domām, atklāj patiesību visā savā kompleksumā. Savu metodi viņa sauc par "cinécriture" – eseju rakstīšanu filmā.
Kadrs no filmas "Vārpu lasītājas un es"
Dokumentālā filma "Vārpu lasītājas un es" īsumā ir par sen aizmirstu vākšanas tradīciju. Par sievietēm, kas kā Žana Fransuā Milē gleznā "Vārpu lasītājas" (1857) noliekušās pāriet pār nopļautu, novāktu lauku, lai savāktu uz tā vēl nobirušo labību. Režisore meklē šādus cilvēkus arī mūsdienās – gan tos, kas vāc izdzīvošanai, gan tos, kas vāc priekam, gan tos, kas saskata tajā tikumu, gan tos, kas ir metaforiski vācēji. Tēma tiek apskatīta daudzpusīgi, gan no likumiskās, gan vēsturiskās, gan ģeogrāfiskās puses. Tajā ir mazliet kritikas patērētāju sabiedrībai, mazliet – mūsu aizspriedumiem par vācējiem. Uz lauka izbērta rūpniecības uzņēmumā "izbrāķēto" kartupeļu kaudze Vardai kļūst par vietu, kur satikt cilvēkus gan no treileriem, gan zupas virtuvēm, gan vietējām mājām. Iepazīties un uzzināt fantastiskus, atklātus stāstus. Ir interesanti klausīties, kā visi dažādo reģionu un sociālo slāņu francūži spriež par vārda "vākt" vai "lasīt", vai "nolasīt" pareizu lietojumu. Kādam tie ir "pārpalikumi" uz lauka, citam "retumi", "atradumi". Pat "relikvijas"! Filmā tiek satikti gan vīnogu un austeru vācēji, gan senlietu restauratori, gan nabadzīgās ģimenes, gan cilvēki, kuriem krāmu neizmešana ir kļuvusi par apsēstību. Ir gan elitāri mākslinieki, kas "veido teikumus no atrastajiem priekšmetiem", gan nenovērtētas informācijas un attēlu vācēji – Varda pati –, gan cilvēks, kurš dienā ēd no miskastes, bet vakaros kā brīvprātīgais pasniedz franču valodu kādā nomales imigrantu un bēgļu kopmītnē. Pētot lasītāju un vācēju noslēpumu, režisore atklāj veselu margināli pastāvošu pasauli un sabiedrību. Ar mazo digitālo kameriņu viņa var pieiet daudz tuvāk, parunāt ar cilvēkiem vairāk pa īstam, nevis oficiālās vizītes stīvumā, ko rada iespaidīgas kino aparatūras klātbūtne. "Es gribēju radīt dokumentālu filmu. (..) Un šī mazā kameriņa mudināja mani to darīt ļoti personiski – iefiltrēties filmā gluži vai miesiskā veidā."
"Vārpu lasītājās" attēli strauji nomaina cits citu paātrinātā montāžā. Tas ir jaunā digitālā laikmeta gars, bet režisore cenšas saglabāt to pašu rāmo, vērīgo fokusu, kurā apzinās savu darbu un tā jēgu. Viņa veido filmu kā iespaidu un attēlu puzli, kurā skatītājs ar jaunatklājēja prieku var pats savilkt kopā fragmentus, gūstot dažādas atskārsmes par dzīvi mūsdienu pasaulē, atpazīstot atsauces uz iepriekšējiem Vardas darbiem un saprotot trāpīgu alegoriju par režisora, mākslinieka, dokumentālista darbu. Mēs vērojam tik intīmi tuvu un personisku portretu, kāda līdz šim nav bijis pat viņas pašas filmogrāfijā. "Vārpu lasītājās" ir atsauces, iespējams, uz pilnīgi visām viņas iepriekšējām filmām. Un, līdzīgi kā citās filmās, tajā īpaša vieta ir arī mūzikai. Reizēm mūzika ir vienīgais līdzeklis, kas ļauj paraudzīties uz notikumiem no malas, vispārināt tos kā klipā vai distancēties, kā skatoties uz dzīvi caur logu ātri braucošai mašīnai, kurā ieslēgts radio. Tā mēdz būt tik skaļa un intensīva, ka pārkliedz notikumus, uz kuriem ir grūti noraudzīties, piemēram, kad kādu sit vai kāds mūsu acu priekšā iet postā.
Varda ir neslēpti narcistiska, viņa regulāri vērš spoguli pret sevi un reizē arī pret skatītāju. Filmā "Vārpu lasītājas un es" mēs skaidrā un pārlieku reālistiskā kadrā skatāmies uz vecās režisores sirmajiem matiem, ko viņa ikdienišķi ķemmē pie spoguļa, viņas plankumainajām, grumbainajām un mazliet trīcošajām rokām, uz kameras vāciņu, kurš danco neizslēgtas, bet nolaistas kameras objektīva priekšā. "Tāds ir mans darbs – ar vienu roku filmēt otru roku," viņa rezumējoši un bezkaislīgi saka aizkadrā, skatoties uz savu vecumu un savu nodarbošanos. Viņa vēro sevi kā sievieti, kā sabiedrības locekli un kā režisori bez personiskas un laika distances. Viņa mēģina būt objektīva pret sevi tagadnē. Un tas ir tas, kas, manuprāt, definē avangardu – strādāt bez priekšgājēju piemēra. Arī bieži kļūdīties vai tikt nesaprastam, bet tik un tā uzdrošināties.
Kadrs no filmas "Kleo no 5 līdz 7"
"Tas, ka es nezināju visas skaistās vecās un jaunās filmas, man ļāva būt naivai un pašpārliecinātai, kad pievērsos attēla un skaņas mākslai. Tāds bija mans sākums – sēdēju pagalmā un rakstīju filmas projektu, sestdienās un svētdienās, dažreiz, kamēr fotogrāfijas žāvējās. Man vienkārši patika Setas zvejnieki, tas, cik gleznieciski viņi izskatās, ar kādu enerģiju viņi rūpējas par savu ģimeņu izdzīvošanu…" – stāsta Varda par savu pirmo filmu "La Pointe Courte" (1954), kas izrādījās pilnīgi atšķirīga no visa tā, kas tobrīd notika kinomākslā, un pieteica daudzus elementus, kas vēlāk būs raksturīgi Jaunā viļņa kino.
Kad divtūkstošo gadu sākumā uzsāku mācības Parīzes universitātes dokumentālā kino klasē, es par Anjēzi Vardu neko nezināju. Man likās, ka es to kursu noteikti nenokārtošu, jo nebiju redzējusi daudzās nozīmīgās franču režisoru filmas, man nebija mājās DVD atskaņotāja un īsti nebija arī māju. Es biju atbraukusi uz Parīzi ar autostopiem, dzīvoju pie klasesbiedriem, un, kad mums pašiem bija jātaisa sava pirmā filma, man nebija naudas pat vilciena biļetei, lai nokļūtu līdz filmēšanas vietai. Es izmantoju vienīgo atlikušo iespēju – gāju ar iznomātu kameru uz šosejas, stopēju smagās mašīnas un filmēju visu, ko ceļš piedāvāja, – satiksmi, stūri un sevi spogulī. Filma sanāca saraustīta, subjektīva un diezgan garlaicīga, taču pasniedzēja, man par lielu pārsteigumu, ielika labu atzīmi, un es tikai vēlāk uzzināju, par ko – filmā bija daudz nejaušu atsauču uz Vardu.
Pasniedzēja bija no 1968. gada paaudzes, un es viņai nostalģiski atgādināju laiku, kas Parīzē bija jau beidzies. Kā meitene no nupat Eiropas Savienībai pievienotās Austrumeiropas valsts es viņai šķitu cilvēks, kurš atrodas jauna, nezināma posma sākumā, kurš sāk savu ceļu, kurš maldīsies, gūs smagu pieredzi, bet varbūt sapratīs kaut ko vairāk, varbūt izdarīs labāk. Iespējams, arī sejas izteiksme, ar kādu tolaik pārcietu kritiku, kaunu un neizdošanos, atgādināja Sandrīnes Bonēras (Sandrine Bonnaire) tēloto neuzticīgo un noslēgto klaidoni vai varbūt mazliet bezkaunīgo Paulīni (Valērija Meresa) filmā "Viena dzied, otra ne" (L'une chante, l'autre pas, 1976), kas ienāk fotogrāfa salonā un vaicā, kādēļ visas sievietes viņa bildēs ir tik nolemti nelaimīgām sejām, jo viņa gan tā nejūtoties. "Viena dzied, otra ne" ir feministiskākā Vardas filma, stāsts par divām ļoti atšķirīgām draudzenēm, kas katra savā veidā cīnās par tiesībām būt mīlētai, cienītai un novērtētai gan globāli, gan personīgajā dzīvē. Caur visām likstām un dzīves traģēdijām viņas viena otrai sūta pastkartes, īsumā pastāstot par savām gaitām un apliecinot kādu mūžvecu patiesību par cilvēku baru, kurā sieviete cita citai ir liels atbalsts un spēka avots gan bērnu audzināšanā, gan darbos.
Kāpēc es dodu priekšroku "Vārpu lasītājām", nevis Vardas agrīnajām, daudz kinematogrāfiskākajām filmām? Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka sešdesmitajos un septiņdesmitajos viņas varones neizdzīvoja. Filmas vai nu sākās ar mirušas sievietes nāves iemeslu izmeklēšanu, vai beidzās ar letālu diagnozi. Viņas bija pamestas vai atraitnes, un attiecībās ar bērniem jautās traģiska nolemtība un mātes sāpes. Filmai "Viena dzied, otra ne" ir nosacīti laimīgas beigas, vai, precīzāk, tā vienkārši apstājas tāda punktā, kurā pirmo reizi visi varoņi satiekas svētkos bez izmisuma, bez drāmas, kaut cik priecīgi. "Vārpu lasītājās" viņi un viņas dzīvo. Klaidone dzīvo treilerī, dzer vairākus litrus rosé vīna dienā un ir iemīlējusies. Askētiskais un vājais atkritumu ēdājs-veģetārietis ar labu rezultātu noskrien Parīzes maratonu.
Pēc filmas iznākšanas Varda saņēma ļoti daudz skatītāju vēstuļu un pateicību, daudzi kolekcionāri, atkritumu konteineru "sērfotāji", cilvēki ar neparastiem hobijiem un alternatīviem dzīvesveidiem sajuta vienotību, viņu pastāvēšana tika it kā leģitimizēta. Šķiet, ikvienam, kas ir redzējis "Vārpu lasītājas", kaut uz brīdi ir gribējies kļūt pieticīgākam un iejūtīgākam. Filma raisīja plašu sabiedrības diskusiju – "miskastnieki" tika aicināti uzstāties televīzijā, daži kļuva par varoņiem, daži aizgāja ārstēties (vai abējādi). Bet, galvenais, šķita, ka daudzi apkārtējie ir gatavi pieņemt viņu ekscentriskās un marginālās izvēles.
"Vārpu lasītājas" ir filma, kas sniedz atbildes uz iepriekšējās filmās uzdotiem jautājumiem un galvenokārt uz jautājumu – "vai ir iespējams sākt dzīvi vēlreiz un dzīvot to pa savam?". Treileri un no ielas savāktas mēbeles raksturoja jauna dzīves posma sākumu arī "Klaidonē" un ārkārtīgi smeldzīgajā "Pseidokumentālajā filmā", kuru režisore filmēja nabadzīgu Losandželosas namu kailajos pagalmos laikā, kad pati pārdzīvoja savu ģimenes sairšanu (viņas lomu atveidoja filmas montiere). Divtūkstošajos Varda beidzot ir atradusi emancipācijai brīnišķīgu metaforu, kuru pirms viņas bija saskatījuši jau Žans Fransuā Milē un citi gleznotāji, portretu meistari: lai paceltu vārpu, vispirms ir jānoliecas, un tas ir žests, kas pauž nesalaužamu spēku.
Raksts tapis sadarbībā ar kinoteātri "Splendid Palace".
Splendid Palace aicina sagaidīt Eiropas Kinoakadēmijas gada kulminācijas notikumus Rīgā kopā:
12. decembrī plkst. 19.00 kinoteātrī "Splendid Palace" (Elizabetes ielā 61) noskatīties īpašu Kinoakadēmijas filmas seansu – veltītu izcilai personībai, Eiropas kino leģendai – talantīgajai franču kinorežisorei Anjēzei Vardai (Agnès Varda), kurai šogad Rīgā tiks pasniegta prestižā Kinoakadēmijas balva par mūža ieguldījumu Eiropas kino industrijā, savukārt,
13. decembrī plkst.19.00 uz "Splendid Palace" lielā ekrāna svinīgā atmosfērā vērot EFA balvu pasniegšanas ceremonijas tiešraidi no Latvijas Nacionālās operas.
Vairāk par biļetēm uz abiem pasākumiem var uzzināt kinoteātra kasēs un www.splendidpalace.lv.
0