Kolumba ierašanās Amerikā. 1892. gada litogrāfija
Komentē
0

Gatavojot "Satori" Vasaras avīzi kā veltījumu amerikāniskumam visdažādākajās tā izpausmēs, es atcerējos kādu sen tapušu tekstu. Tas notika pirms piecpadsmit gadiem, es uzrakstīju trīs dzejoļus, kas formāli bija veltīti Franca Kafkas romāniem "Pils", "Process" un "Amerika". Pēdējais, kā zināms, ir nepabeigts darbs, lai gan arī par pārējo divu pabeigtību un atbilstību autora iecerei var strīdēties, taču interesantākais šeit, protams, ir tas, ka Kafka nekad nav bijis Amerikā un izmantojis to kā izdomātu vietu, kur nokļūst romāna galvenais varonis (oriģinālais romāna nosaukums bija "Pazudušais").

Amerika kā metafora vai mīts ir svarīga literatūras, mākslas un vispār mūsu – pārējās pasaules – kultūras sastāvdaļa. Mēs esam domājuši par Ameriku visādas domas, baidījušies no tās Aukstā kara laikos, alkuši pēc tās gan pirms, gan pēc, esam ticējuši tam, ka Amerika ir apsolītā zeme, kur piepildās visas ilgas un cerības, esam klausījušies aizliegto "Amerikas balsi", dejojuši Elvisa Preslija, Maikla Džeksona un Britnijas Spīrsas mūzikas pavadījumā, pirkuši "no rokas" un par bargu naudu "Levi Strauss" un "Wrangler" džinsus, smēķējuši "Marlboro", dzēruši kokakolu, Lasījuši Ernestu Hemingveju un Marku Tvenu, Džeku Londonu un O. Henriju. Mēģinot uzskaitīt visas tās kultūras ikonas, kas mūsu zemapziņā pieder Amerikas arhetipu slānim, pietrūks laika un tintes, protams, ja neatcerēsimies, ka Amerika ir arī visos mūsu makintošos, aifonos un maikrosoftos. Jā, un vēl pavisam nesen mēs taču nakts vidū pratām jebkuru naudas summu pārrēķināt dolāros.

Mēs tik bieži sapludinām vienā vārdā Amerikas Savienotās Valstis ar abiem kontinentiem, ka sen jau nedomājam par Ameriku kā politisku vai teritoriālu realitāti, tā mūsu prātā vienmēr ir bijusi tīra ideja. Amerika vienmēr ir bijusi brīvības un verdzības simbols, puķubērnu pacifisma un pasaules spēcīgākās armijas simbols, bezgalīgu, putekļiem klātu šoseju un pārticībā pagrimušu debesskrāpju simbols. Pirms piecpadsmit gadiem uzrakstītais dzejolis ar nosaukumu "Amerika" ir juteklisks un nerunā par visu to, ko Amerika nozīmē mums visiem. Bet tajā ir vēl kāda sajūta, kas joprojām ieslēpta šajā tēlā, – Amerika kā tas, kas jāatklāj un jāiekaro, Amerika kā jūrā iegrimusī iekārojamā Atlantīda, Amerika kā tas, ko, reiz atrodot, vairs nav iespējams aizmirst, Amerika, kas paliek ar mums.

Un te ir tas dzejolis:

nāc tuvāk,
apsēdies
un aizver acis,
iegaumē šo sajūtu
uz visiem laikiem,
es taču jūtu,
ka tu noraso
starp maniem pirkstiem,
lēni sūcas jūra –
caurspīdīga, mierīga un karsta,
pirksti iegrimst dziļāk,
tu taču zini –
tava smarža
pirkstiem pieķersies
un turēs cieši tos
vēl dienu divas,
to jutīšu
uz ielas,
tramvajā vai
šķirot lapas
grāmatnīcu burzmā,
par spīti lietum
vējiem, pildspalvām un kādām
par visu vairāk reklamētām ziepēm
es tevi jutīšu,
tik vien man
vajadzēs, kā
pieskarties ar pirkstu galiem lūpām
un ieelpot,
es tagad saprotu, kāpēc
tiem kuģiem jau pirms
daudziem simtiem gadu
vienalga bija – atklāt
Indiju vai Amerikas
atvienotās valstis,
tie zināja, ka visas
jūras savienotas gļēvi
un okeāni domāti
ir tikai tam, lai
viļņu sāļā smarža
mums atgādinātu par to,
kā smaržo jūra tevī,

Amerika

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0