Malkolms Makdovels Aleksa lomā Stenlija Kubrika filmā "Mehāniskais apelsīns", 1971
 
Blogs
10.08.2017

Alekss un brīvība

Komentē
2

Profesija un nodarbošanās traumē cilvēka uztveri, tas nu reiz ir skaidrs. Tādēļ esmu ievērojis, ka daiļliteratūrā, kuru patērēju diezgan lielos daudzumos, arvien vairāk saskatu politiskus sižetus. Vasarnīcās, kā zināms, ļaudis parasti glabā dažādas grāmatas – lielākoties tādas, kuras nedrīkst mest ārā, tomēr ir labi izlasītas un pazīstamas, lai tās ievajadzētos pie rokas ikdienā. Tā nu es tikko kā uzdūros Entonija Bērdžesa "Mehāniskajam apelsīnam" lieliskā Silvijas Brices tulkojumā. Šis romāns pirmoreiz tika publicēts 1990. gadā žurnālā "Liesma", – tiesa, bez vēlāk rakstītās pēdējās nodaļas. Pēc tam to grāmatā izdeva apgāds “Atēna", bet laikraksts "Diena" iekļāva savā XX gadsimta klasikas bibliotēkā – tajos laikos, kad koncernam bija pilnas kabatas ar naudu, jūra līdz ceļiem, un tādēļ tas metās grāmatu izdošanā. Tieši to tad es arī pārlapoju.

Bērdžess par šo savu opusu esot izteicies, ka viņam pašam romāns nemaz tik ļoti nepatīkot. 90. gados es aizrāvos ar šo rakstnieku un kādā antikvariātā Edinburgā nopirku vismaz desmit viņa grāmatu. Tādēļ ar pilnu atbildību varu teikt: Bērdžesam ir taisnība. Piemēram, "Enderbija" sērija kā literārs darbs ir labāka, arī "Malajas triloģija". Tomēr "Mehāniskais (vai varbūt uzvelkamais) apelsīns" ir un paliek darbs, kas viņu padarīja slavenu – vispirms, protams, pateicoties Stenlija Kubrika filmai. Turklāt latviski tas ir un laikam arī paliks vienīgais, ko varam lasīt no šā lieliskā britu rakstnieka.

Šī romāna ētiski filozofiskā dimensija lai paliek apspriešanai citiem – viss šis stāsts par gribas brīvību, par labo un ļauno un tā tālāk. Es, atklāti sakot, nedomāju, ka tajā ir filozofiski kaut kas ļoti oriģināls. Tādēļ paraudzīsimies uz šo sižetu no politiskās perspektīvas. Te mums ir nākotnes Anglija, kurā valda tāds normāls "demokrātiskais sociālisms": "Katram, kurš nav slims vai kuram nav bērna, kurš ir slims, ir jāiet rabbit." Valsts it kā visu regulē: ievērojiet, Aleksa droogs Dims un Billībojs romāna beigās ir dabūjuši darbu policijā, savukārt Pīts "saņem mazu aldziņu Valsts Flotes apdrošināšanā". Taču naudas valstij patiesībā nepietiek nekam; policijai apcērp štatus, un publiskās biblio ir pilnas ar večiem, kas "ož pēc vecuma un nabadzības". Vienlaikus tur notiek vēlēšanas, kurās piedalās ļaudis labos, skaistos uzvalkos – kā mazajam Aleksam liktenīgais "iekšlietu priekšlietu ministrs". Šis kungs un valdība, pie kuras viņš pieder, acīmredzot reaģē uz sabiedrības pieprasījumu pēc kārtības, kā saka, law and order, vispirms – noziedzības apkarošanas jomā. Lai to panāktu ierobežota budžeta apstākļos, tiek piedāvāts labot jaunos noziedzniekus pēc Ludoviko metodes – un mazais Alekss, kā zināms, šeit kļūst par "pilotprojektu". Izlaists "no vecā VC" (t.i., Valsts cietuma), viņš ātri vien saprot, ka cilvēks, kurā ir mākslīgi nomērdēts agresivitātes instinkts, nav piemērots dzīvei reālajā sabiedrībā. Pēc visām dramatiskajām peripetijām ar bijušajiem vecākiem un bijušajiem draugiem viņš iekuļas pie ""Mehāniskā apelsīna" autora" F. Aleksāndera, kura sievu tika izvarojis "vecajos labajos laikos". Un te nu sākas interesantākais. Šis F. Aleksānders, manuprāt, ir viena no asākajām profesionāla rakstnieka paskvilām par sevi pašu, kāda vien jebkur redzēta. Viņš ir kārtīgs kreisais inteliģents, kuram valdība vienmēr ir apspiedējs un kurš tā vārdā ir gatavs viktimizēt un izstādīt par sliktās valdības upuri jebkuru – vismaz tikmēr, kamēr neizrādās, ka Aleksa pagātnes ļaundarības ir tieši skārušas viņu pašu. Paraugieties, ko viņš runā:

"Viņš sakampa galda stūri un ierunājās, šņirkstinādams zoobies, kuri bija gaužām cally un vienos traipos no zārkanaglu dūmiem: – Kādam no mums ir jācīnās! Ir jāaizstāv brīvības dižās tradīcijas! Es neesmu nevienas partijas piekritējs. Kur ieraugu nekrietnību, tur cenšos to izskaust. Partiju nosaukumi neko nenozīmē. Brīvības tradīcija nozīmē visu. Vienkāršie ļaudis izlaidīs to no rokām, jā gan! Viņi pārdos brīvību par mierīgāku dzīvi. Un tāpēc viņi ir jābiksta, jābiksta…" (117. lpp.)

Tad pie viņa ierodas polittehnologi, kuru uzdevums ir konvertēt mazo "valdības upuri" Aleksu vēlētāju balsīs: Z. Dolins, Kāds Tur Rubinsteins un D. B. da Silva. Šie tēli ir tikai ieskicēti, taču ļoti kolorīti un tuvu dzīvei. Taču tad notiek neparedzētais: F. Aleksānders, atriebjoties Aleksam ar skaļu simfonisko mūziku, noved viņu līdz pašnāvības mēģinājumam.

Te nu kārtis izkrīt citādi. F. Aleksānders tiek izolēts, toties laikraksti iznāk ar opozīcijai tuviem virsrakstiem "Zēns kritis par upuri kriminālreformas projektam". Z. Dolins apsveic Aleksu: "Tu esi iznīcinājis jebkuras izredzes, lai šie briesmīgie, plātīgie ļaundari varētu tikt ievēlēti vēlreiz." (123. lpp.) Taču tad valdībai izdodas pārgriezt rādītājus uz citu pusi, slimnīcā visā godībā ierodas pats "iekšlietu priekšlietu ministrs", kurš visā notikušajā vaino "graujošas literatūras sacerētāju" F. Aleksānderu un demonstrē savu draudzību ar opozīcijas sazvērnieku upuri. Un Alekss tiek izārstēts.

Šī līnija nav diez ko plaši parādīta pazīstamajā Kubrika filmā. Tomēr tas nedrīkstētu aizēnot faktu, ka "Mehāniskais apelsīns" lielā mērā ir politisks romāns. Tas attiecas ne tikai uz romāna acīmredzamo pamatjautājumu, cik tālu valsts un sabiedrība drīkst doties cilvēka motivācijas konstruēšanā (mūsdienās to laikam sauc par "kondicionēšanu"), bet arī uz to, kā ciniski politiķi veiksmīgi izmanto kreisajai inteliģencei piemītošo tieksmi viktimizēt un izstādīt par "politiskas apspiešanas upuriem" jebkuru, īpaši neaizdomājoties, vai konkrētais personāžs tiešām ir pelnījis šādu attieksmi. Galu galā, smaidošais Alekss romāna noslēgumā ir ne tikai veiksmīgāks, bet arī morāli pārāks par savu alter ego, šo F. Aleksānderu ar visām viņa runām par brīvību.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2