Komentārs
27.12.2012

Ak, egles koks

Komentē
1

Patiesi, par ko gan lai citu rakstītu šajā svētku laikā? Runa būs par mums visiem mīļo simbolu, kura parādīšanās katrā mājā liecina, ka drīz būs pienācis laiks atvilkt elpu, satikt draugus un padomāt par dzīves jēgu. Šeit nebūs nekāda politiska vēstījuma – gan tādēļ, lai nevienam nesabojātu svētkus, gan tādēļ, ka rakstīšana Ziemassvētkos par eglīti pati par sevi jau ir pietiekami banāla, lai to vēl nesaķērnātu ar politiskiem vingrinājumiem. Tādēļ te būs vairāk autobiogrāfisku noskaņu, nekā sabiedrisku aktualitāšu.

Manas pirmās Ziemassvētku eglītes nebija pirktas. Tās tālajos septiņdesmitajos mums ar māti atveda mātesmāsas vīrs, kuram piederēja mežsarga māja un mašīna "Moskvičs", kas tajos laikos nebija joka lieta. Komunistu laikos eglīšu apgāde tāpat kā daudzas citas lietas laikam vispār bija balstīta vairāk sociālajā kapitālā, nevis tirgus attiecībās. Toreiz valsts vara vēl nebija tik pretimnākoša atziņai, ka itin bieži daudz ērtāk ir kādam iedot divdesmit latus, nekā ilgstoši uzplīties ar vārdiem: "Vai tu man, lūdzu, nevarētu...". Teiksim, atvest eglīti.

Taču laiks gāja, un jau astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā eglītes jau sāka kļūt par biznesu. Kā šodien atceros, ka viens no maniem tābrīža radiniekiem bija ieplānojis šādā veidā gūt labumu no brīvā tirgus. Tas bija jauneklis, kurš kopā ar savu dvīņubrāli bija iecerējis zāģēt eglītes kādā nevienam nepiederošā mežā un tirgot tās Rīgā no smagās mašīnas. Tas bija spožs plāns, kuram veiksmes gadījumā vajadzēja vainagoties ar būtisku labklājības pieaugumu. Taču velnam labpatikās, ka sarunātais "smagā" šoferis arī jau bija iepazīstināts ar brīvā tirgus pamatprincipiem un sāka kaulēties par cenu šādam kruīzam. Tā un tā, tas maksās tik un tik, ja jūs nē, tad mēs arī nē, un tā tālāk. Ņemot vērā, ka egles jau bija nocirstas, brāļi varēja ar pilnu atdevi iesaistīties šajā cenas nokaulēšanas procesā. Tas acīmredzot bija tik aizraujoši, ka tad, kad brauciens uz Rīgu peļņā beidzot kļuva iespējams, Ziemassvētki jau bija garām, un, kad Rīgā, līņājot pelēkam lietum, beidzot parādījās zaļā krava, to pārdot vairs nebija iespējams – pat neskatoties uz to, ka liela daļa rīdzinieku nemaz nesvin Ziemassvētkus pēc Juliāna kalendāra, bet pērk egles tikai uz Jauno gadu. Tā nu bračkām pašiem nācās apmaksāt sava vojāža zaudējumus, jeb, kā šodien teiktu – subsidēt to. Tomēr nešaubos, ka šī skola maksāja to naudu, un turpmākais bizness bija daudz veiksmīgāks. Galu galā, tieši tobrīd Latvijā pavērās durvis privātajai iniciatīvai.

Nākamās egles, kuras atceros, patiesībā bija nevis egles, bet kadiķi. Deviņdesmito gadu nogalē mana vecpuiša dzīvokļa kaimiņš un labs draugs vienā personā mani pārliecināja: brīvdomīgam cilvēkam neklājas būt dogmatiskam, tādēļ labākais "tannenbaums" (tā mēs to saucām) patiesībā ir kadiķis. Vispirms, Pierīgas meži ir pilni ar tīri smukiem kadiķiem, kuri turklāt viegli lūst un veido tādas smukas slotiņas. Turklāt ne mazāk svarīgi, ka kadiķiem nebirst skujas, kuras duras zeķēs un vispār apgrūtina dzīvi. Kadiķī var arī iespraust arī kādu svecīti un iekarināt mantiņu. Nu, nenopriecāties.

Pēc tam kādu laiku manā dzīvē kādu laiku nebija nekādu ar eglēm saistītu atziņu. Ja vien neskaita to, ka tajā semestrī 2002. gadā, kuru pavadīju Islandē, man pārgāja vēlēšanās lamāt Rīgas pašvaldību – vismaz pa sniega tīrīšanas un vecu egļu līniju noteikti. Reikjavīkā man sanāca staigāt uz universitāti diezgan lielu gabalu ar kājām, un trotuāra malas līdz pat aprīlim greznoja vecas egles. Turklāt šajā pilsētā pamatīgi zēģelē vējš, un vecās egles tiek jautri pūstas turpu šurpu, neapšaubāmi padarot dzīvīgāku visai vienmuļo ainavu. Eh, ziemeļvalstis, ziemeļvalstis, pārāk labi mēs par jums domājam...

Divtūkstošajos gados par sabiedriski visnozīmīgākās statusu sacenšas divas egles. Pirmā ir tā egle, kuru no sirma latvju tētiņa negribēja pirkt spīdīgā vējjakā tērpies krievvalodīgais. Šī "profesionālo latviešu" priekšvēlēšanu reklāma patiesi rosināja uz kādu interesantu atziņu. Proti, nacionālisms patiesībā nekad nav tas, par ko tas iztaisās – runājam par "politisko nāciju", "integrāciju" un "patriotismu", bet meklējam vienkāršu etnisku kašķi pēc cilvēku ārējām pazīmēm. Otrā egle jau bija globāla – Rīga, kā izrādās, ir Ziemassvētku eglītes dzimšanas vieta, kaut kad viduslaikos. Tiesa, uz šo pašu godu vienlaikus pretendēja arī Tallina. Faktiski raugoties, brāļiem igauņiem te droši vien ir taisnība. Nu, vai tad tādā vietā kā Rīga, kura nepieder Ilvesa "postkomunistiskajām ziemeļvalstīm" un nav vēl pat ieviesusi eiro, varētu rasties kaut kas tik ģeniāls, gluži kā Skype? Taču es sev rezervēju tiesības par spīti visai "Baltijas sadarbībai" domāt, ka eglītes dzimtene ir tieši diženā Livonijas metropole Rīga, nevis kāds diezgan margināls miestiņš Somu jūras līča krastā.

Pēdējā laikā es egles nesu pār plecu ar kājām no Centrāltirgus. Paldies tam cilvēkam, kurš izgudroja rūtainās plastmasas zeķes – tās godam aizsargā ne tikai tax free pirktās dzērienu pudeles, bet arī jaunā egles īpašnieka plecus un rokas. Tiesa, arī šeit kapitālisms dara savu. Rīgā šogad ir plaukstošs uzņēmums, kurš savām rociņām jums uz mājām piegādās "biznesa klases" egli, bez liekām klapatām un mokošā pienākuma izvēlēties starp daudzām eglēm pašu glītāko. Tomēr es laikam vēl neesmu gatavs "autsorcēt" šo funkciju, tādēļ arī turpmāk domāju tikt pie savām zaļajām skaistulēm tāpat, kā līdz šim.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1