Ar bērniem
05.09.2013

Aizdomīgais klusums

Komentē
1

Ikviens vecāks, vecvecāks un bērnu pieskatītājs pazīst aizdomīgo klusumu. Ja pēkšņi dzīvojamajā telpā ir kluss, ir jādodas skatīties, ko bērni (īpaši pirmskolas vecumā) dara, jo skaidrs ir viens – viņi ir tā aizrauti ar kādu darāmo, ka viss apkārtējais ir kļuvis nesvarīgs.

Mūsu dzīvoklis ir salīdzinoši kompakts, tāpēc bērnus varu dzirdēt nepārtraukti, un reiz šāds aizdomīgais klusums mani aizveda uz vannasistabu, kur teju pa vienam papīrītim tika plēsts tualetes papīrs, citu reizi tie bija pamperi, kuri pa vienam tika vilkti no pamperu iepakojuma un pēc tam turpat izsvaidīti pa vannasistabas grīdu, vēl kādu reizi tas bija "Sudocrem", kurš klusi un pacietīgi tika izsmērēts pa meitas vaigiem, seju un pieri, vai arī mammas kosmētikas maks, kas tika izpētīts vissīkākajās detaļās. Bērns ir atradis sev nodarbošanos, ir sakoncentrējies un nodevies darbam. Bieži vien pieaugušie iedomājas: ja mājā ir iestājies klusums, bērni strādā nedarbus, taču, ja esam korekti, drīzāk būtu jāsaka, ka bērns ir atradis nodarbi, kas viņu patiešām interesē.

Reiz kādā grāmatā lasīju brīnišķīgu ilustrāciju par bērnu kā pētnieku. Bērns un papīrs. Liekas, ikviens, kuram ir bērns, ko līdzīgu var atsaukt to atmiņā. "Viņš, papīra lapu burzot, skatienu nenovēršot, ir pietuvinājis lapu acīm un cieši to vēro. Tad viņš vairākas reizes mēģina ar to uzsist pa sev tuvāko pieejamo virsmu. Pēc tam viņš to parāda jebkurām citām tuvumā esošām smadzenēm, tad parausta roku virzienā uz priekšu un atpakaļ, itin kā gribētu saplēst, bet tad iebāž to mutē, brīdi pakošļā, tad izspļauj laukā, uzsit ar to vēlreiz pa virsmu un tad aizmet prom.

Tas, ko jūs tikko kā pieredzējāt, bija nevis nesakarīgas mazu smadzenīšu rosinātas nejaušas darbības ar nejaušu priekšmetu, bet gan Kirī kundze vai Izaks Ņūtons pats personīgi, prasmīgi pielietojot dzīvē pilnīgu zinātniskās izpētes metodi.

Sākotnējais uzsitiens tika izdarīts, lai uzzinātu, kādu mūzikas instrumentu iespējams izgatavot no šāda materiāla.

Lapas rādīšana kādām citām tuvumā esošām smadzenēm nozīmēja psiholoģisku, socioloģisku un ekonomisku izpēti: "Vai kāds vēlas sev šo materiālu? Vai tam ir kādas saskarsmes vai varbūt ekonomiska vērtība?"

Papīra lapas raustīšana nozīmēja tehniska rakstura izpēti, lai noskaidrotu šī materiāla stiepes un mehānisko izturību.

Pēdējās pārbaudes laikā materiāls tika ievietots fantastiski aprīkotā ķīmiskā laboratorijā, kas pazīstama kā mute, lai nekavējoties konstatētu, vai tas ir ēdams.

Pēdējais uzsitiens uzskatāms par mūzikas instrumenta būves piemērotības testa atkārtojumu, lai pārliecinātos, ka arī pēc citādu testu veikšanas materiāls mūzikas instrumentu būvei tomēr nav piemērots." [1]

Sanāk, ka ikreiz, kad mājās ir aizdomīgs klusums, bērns patiesībā veic kādu zinātnisku eksperimentu.

Reiz biju ļoti aizņemta ikdienas darbos. Tad pēkšņi dzirdu, ka neko vairs nedzirdu, viss ir kluss – ļoti aizdomīgi kluss. Steidzos uz virtuvi, un man pavērās pārsteidzošs skats – bērni sēdēja pie virtuves galda un darbojās ar mannā putraimiem. Tie bija sabērti pa lēzeniem traukiem, un katrs savējā kaut ko darīja – dēli braukāja ar mašīnām, bet meita ar pirkstu kaut ko zīmēja. Katrs bija atradis sev nodarbošanos un rāmi darbojās. Šeit gan jāpiebilst, ka viņi ar šo nodarbi kādu citu reizi bija jau iepazīstināti un tāpēc zināja, kurus mannā putraimus, pannas un traukus viņi var izmantot.

Marija Montesori (pirmā ārste Itālijā, skolotāja, Montesori pedagoģijas pamatlicēja), strādājot ar bērniem, piedzīvoja ko līdzīgu. Kādu dienu Montesori novēroja trīsgadīgu bērnu, kurš bija atradis sev nodarbi – cilindru bloku (tie ir cilindri ar puļķīšiem galā, kurus bērns var izņemt un ielikt tiem paredzētās iedobītēs pagarā koka blokā). Montesori bija ļoti pārsteigta par mazā bērna lielo ieinteresētību un aizrautību ar materiālu, bērns it kā sevi izslēdza no apkārtējās vides. Lai pārbaudītu mazās trīsgadnieces uzmanības noturību, Montesori palūdza, lai otra skolotāja saorganizē pārējos bērnus kopīgai dziesmai un lai viņi dziedot maršē apkārt mazās meitenītes darba vietai. Meitenīte turpināja iesākto darbu un nelikās traucēta. Viņa tikai strādāja ar cilindriem un atkārtoja vingrinājumu atkal un atkal – izņēma tos no bloka, sajauca un tad lika cilindrus tiem paredzētajās iedobēs. Montesori paņēma un pārcēla bērnu ar visu krēslu uz citu vietu, bet arī tas neiztraucēja bērnu no darbošanās, meitenīte bija turējusi cilindru bloku klēpī un tad, kad Montesori viņu nolika jaunajā vietā, turpināja iesākto. Marija Montesori izskaitīja, ka trīs gadus vecā meitenīte šo vingrinājumu veica 42 reizes. Bet tad pēkšņi viņa apstājās – it kā tikko pamodusies – un pārtrauca vingrinājumu bez jebkāda ārēja iemesla. Viņa smaidīja un izskatījās laimīga, viņas acis mirdzēja, un viņa paskatījās sev apkārt. Interesanti, ka pēc tik ilga koncentrēšanās perioda viņa izskatījās vairāk atpūtusies nekā nogurusi. "Montesori konstatēja, ka bērns, pats no sevis pārtraucis darboties, draudzīgi pievērsās citiem, iekšēji apmierināts, atvērts un priecīgs. Montesori secināja, ka jau pavisam mazi bērni, no kuriem to neviens pat negaida, ir spējīgi ilgstoši koncentrēt uzmanību, ja atrod atbilstošu priekšmetu, ar kuru spontāni aizraujas un kurš mudina vingrinājumu atkārtot. "Man šķiet," atzīst Montesori, "šā fenomena radītais neaizmirstamais iespaids līdzinās tam, ko izjūt, izdarot kādu atklājumu." [2]

Bērna brīnišķīgo spēju koncentrēties paša izvēlētai nodarbei Montesori nosauca par uzmanības polarizācijas fenomenu. Montesori ar pedagogiem šo fenomenu novēroja pie dažādu sociālo klašu, rasu un civilizācijas bērniem – gan dažādās Eiropas valstīs, gan Amerikā, gan Indijā. Tāpēc Montesori bērnu mājās (tā sauc bērnudārzus, kuros strādā pēc Montesori metodes) viss ir virzīts uz to, lai bērns netraucēti varētu koncentrēties.

Montesori runā par trim fāzēm, kuras novērojamas koncentrēšanās laikā. Pirmā ir sagatavošanās fāze, otrā – "lielā darba" fāze, un trešā – absolūti iekšēja, prieka un līksmības pilna fāze. Ilustrēšu šo ar piemēru par manu meitu un puzles likšanu. Pirmā fāze bija sagatavošanās fāze – tika izvēlēta puzle, atrasta darba vieta – izvēlēts, pie kura galda tiks strādāts, un tika atrasts piemērots krēsls. Tad sekoja lielā darba fāze – patstāvīgi tika salikta puzle, bet pēc tam es pirmo reizi (meitai toreiz bija aptuveni četri gadi) ļoti spilgti novēroju trešo fāzi – prieku par paveikto. Meitas māsīca piedāvāja puzli izjaukt un nolikt atpakaļ, taču meita noteica: "Lai vēl pastāv! Es papriecāšos!"

Varbūt arī jūs pie sevis esat novērojuši, cik nozīmīga pirms svarīga darba veikšanas ir vides iekārtošana un materiālu sagatavošana – mākslinieks sameklē visas nepieciešamās krāsas, audeklu un visu pārējo, kas nepieciešams mākslas darba tapšanai, kāds cits sakārto darba galdu, uzvāra tēju, atver logu, lai varētu pievērsties rakstu darbiem, meistars pirms mašīnas remonta sameklē visus nepieciešamos instrumentus un varbūt izvēlas mūziku, kas nepieciešama darba veikšanai, un tikai tad tiek sākta "lielā darba" fāze.

Kad bērns ir aizrāvies ar kādu darbu, pieaugušais var novērot, ka "viņš iekšēji it kā nodala sevi no apkārtējās vides, viņu nekas nevar iztraucēt, pat ne viņa paša kaprīzes, viņa uzmanība ir piesaistīta priekšmetam, viņa acis, ausis vai tauste tam pievērsusies, viņa rokas darbojas, nākot un ejot, lai atnestu materiālu un sagatavotu darba vietu, viņš gādājis par to, lai darbs izdotos. Tie bērna orgāni vai spējas, kas nav tieši iesaistīti vingrinājumā vai darbā, ir mierā, jo rīcība ir saskaņota, lai apvienotos gars un kustības, gars un sajūtas, ko mēs devējam par koncentrēšanās izdošanos. Nekas nenovērš bērna uzmanību ne ārpusē, ne bērnā pašā, darbs sokas, tā cikls tiek iekšēji pabeigts. Ar tāda vingrinājuma palīdzību tiek sasniegts iekšējais punkts, kur sākas sevis sakārtošana, spīta un nemierīguma pārvarēšana, saņemšanās." [3]

Daudzi speciālisti ir vienādās domās par to, "ka ir tikai viens mācīšanās veids – modināt skolēnā dziļu interesei un līdz ar to dzīvu un ilgstošu interesi. Lai "koncentrēšanās" izdotos, ir nepieciešama "sagatavota vide", kurā bērns var spontāni darboties un brīvi izvēlēties darbu un darba laiku." Kartība vidē ap bērnu dod pamatu tam, lai viņš iekšēji sevi veidotu. Jā bērns sakārto vidi, šī uz ārpusi vērstā aktivitāte liecina, ka sāk veidoties iekšēja kartība. Iekšēja kārtība izpaužas kā vajadzība saglabāt ārējo kārtību. Tam nepieciešamas precīzas kustības, kas paņem visu bērna uzmanību." [4]

Veidi, kā palielināt spēju koncentrēties, ir dažādi. Aprakstīšu dažus no tiem, kas saistīti ar pirmskolas vecuma bērniem. Kā jau minēju, Montesori bērnu māju vide ir izveidota ar mērķi palīdzēt bērnam attīstīt spējas koncentrēties. Montesori pedagoģijā ir vingrinājumu grupa, kas tiek saukta par praktiskās dzīves vingrinājumiem, piemēram, pupiņu pārbēršana no viena trauka otrā, ūdens pārliešana, darbs ar šķērēm, dažādu aizdaru vēršana (lentītes, rāvējslēdzis, pogas utt.), un viena no lietām, ko šie vingrinājumi attīsta vēl bez tā, ka bērns iemācās praktiski darboties un koordinēt savas kustības un kļūst patstāvīgs, ir spēja koncentrēties. Lai teju trīsgadnieks veiksmīgi pārlietu ūdeni no lielākas krūzes savā mazajā, ir nepieciešama spēja koncentrēties un organizēt visus savus spēkus, un veikt precīzas kustības. Valdorfa pedagoģijā nav atsevišķa praktiskās dzīves vingrinājumu grupa, bet bērni veic līdzīgus darbus, ko papildina koka grebšana, adīšana, tamborēšana, šūšana, veidošana vai blokflautes spēles apgūšana. Caur šiem praktiskajiem treniņiem tiek vingrinātas arī smadzenes un bērns attīsta spēju nodoties vienai aktivitātei ilgstoši.

Bieži vien pieaugušais traucē bērnam šo svarīgo īpašību attīstīt, uzdodot nesvarīgus jautājumus bērnam svarīgā brīdī. Piemēram, bērns ir nodevies kādam darbam, un pieaugušais jautā, vai viņš nav izsalcis, vai viņam nav auksti, varbūt viņam vajag aiziet uz tualeti utt. Ja bērns ir nodevies kādai aktivitātei, piemēram, kaut ko veido no "Lego" klučiem vai pie virtuves izlietnes pārlej ūdeni no vienas krūzītes otrā, vai smilškastē mierīgi rosās, vai vēro skudras skudru pūznī, ļaujiet viņam to darīt (skudru vērošanā es pat sastādītu bērnam kompāniju), ļaujiet attīstīt jaunas prasmes un spēju koncentrēt uzmanību arvien ilgāk! Ja bērna darbība apdraud viņu, apkārtējos cilvēkus vai vidi, iejaucieties, bet citādi es ieteiktu ļaut bērnam strādāt. Kaut uz mirkli iztēlojieties sevi bērna vietā – jūs veicat kādu svarīgu darbu, un jums kāds nepārtraukti uzdod jautājumus vai sauc, lai paskatieties šurp, jo jūs tūlīt nofotografēs.

Kontekstā ar koncentrēšanos Marija Montesori lieto jēdzienu "normalizēšanās" – citos literatūras avotos tiek lietots arī vārds "dabiskošanās". "Dabiskošanās notiek, bērnam nonākot saskaņā ar savu dziļāko dabu, proti, caur ilgstošu koncentrēšanos ārējām darbībām, kas ir saskanīgas ar bērna iekšējo attīstību. Šādi koncentrēšanās periodi jeb notiekošais darbs dod bērnam iespēju būt saskarsmē ar iekšējo skolotāju un ļauj iekšējai dzīvei saskaņoties ar ārējo dzīvi. Kad bērns savā apkārtnē atrod to, kas viņam konkrētā laikā nepieciešams, viņš ir nobriedis attīstīt kādu jaunu šķautni, un mēs novērojam harmonisku un samērā noturīgu izaugsmi, bieži vien arī pārsteidzošu progresu un meistarību. Tas, ko redzam, ir rāmums, prieks un spēju paplašināšanās. Kad sastopamies ar šādu pilnīgu koncentrēšanos, spējam apjēgt, ka bērns savā darbā ir ielicis visu savu būtni. Bērns ir izvēlējies bloķēt ārējus karinātājus un viscaur fokusēties darbam, neapzināti un nepārtraukti veidodams pats sevi, topošo cilvēku. Kad esam sapratuši šo vienkāršo patiesību, pieaug mūsu cieņa pret bērna pazemīgo darbošanos." [5]

Normalizētu jeb dabiskotu bērnu raksturo šādas īpašības: darba mīlestība (tā sevī ietver spēju brīvi atrast sev nodarbi un atrast tajā mieru un prieku), spēja koncentrēties, pašdisciplīna (spēja iesākto darbu novest līdz galam un spēja sakārtot savu darba vietu, veikt pilnu darba apli – atrast nodarbi, visu nepieciešamo, izvēlēties darba vietu, strādāt un pēc tam aiz sevis nokopt) un sabiedriskums (izpaužas tajā, ka bērniem ir jāpagaida materiāli, ja ar tiem pašreizējā brīdī strādā kāds cits bērns, tas ir respekts pret cita darbu, iejūtība pret citiem un harmoniska sadarbošanās ar citiem grupas biedriem).

Uzdevumu atkārtošana ved pie koordinētām kustībām un zināmas harmonijas. Ja bērns kaut ko neprot, tas rada stresu, un otrādi – ja kaut ko prot, tas rada harmoniju.

Bērnam darbojoties ar kādu praktiskās dzīves vingrinājumu, var novērot četrus darbošanās posmus.

Pirmais posms ir "darbošanās, lai darbotos".

Bērns atstrādā kustības atkal un atkal. Bērns tās noslīpē un attīsta koncentrēšanās spējas. Bērnam ir prieks un interese par procesu. Viņš gūst prieku. Ja jums ir bērni, jūs noteikti esat novērojuši, ka bērnam ir bijis, piemēram, roku mazgāšanas periods, viņš tās mazgā un mazgā, neskatoties uz to, ka tās jau ir tīras.

Otrais posms ir "darbošanās, lai darbs būtu precīzs".

Bērns apzinās uzdevuma jēgu un sāk kontrolēt savas darbības, sava spēka apjomu. Bērns vēlas, lai nekas nepārlīst vai nepārbirst pāri. Taču jāļauj bērnam arī kļūdīties (piemēram, izmantojot piltuvi, piedzīvot to, ka ūdens pārlīst pāri trauka malām).

Trešais posms ir "darbošanās, lai būtu rezultāts".

Bērns saprot, ka iegūtās zināšanas var pārnest uz ikdienu un, piemēram, nepogāt pogas aizdares rāmim (materiāls Montesori bērnu mājā), bet gan savai jakai.

Ceturtais posms ir "iegūto zināšanu pielietošana sabiedrības labā".

Bērns apzinās, ka viņa prasmes un spējas var noderēt ģimenē vai bērnudārza grupā – viņš var palīdzēt grupas biedriem, vecākiem. Piemēram, bērns var palīdzēt aizpogāt jaku kādam citam bērnam.

Savā praksē esmu novērojusi, ka šīs fāzes ir ļoti izteiktas. Abi vecākie bērni ir izgājuši cauri griešanas fāzei – sākumā viss, ko piedāvāju griešanai ar šķērēm, tik griezts un griezts, un atkal griezts. No sākuma lielākos gabalos, tad ar arvien smalkākos. Vēlāk bija vēlme griezt pa līnijām. Vēl vēlāk – vēlme griezt un veidot arī kādus darbiņus. Šķiet, visiem bērniem pienāk periods, kad ļoti patīk darboties ar ūdeni, un arī šeit var novērot šīs fāzes – sākumā būs darbošanās darbošanās pēc, ūdens tiks liets un pārliets – atkal un atkal. Tad jau būs vēlme precīzi ieliet, un vēlāk – vēlme ieliet sev padzerties vai saliet ciemiņiem limonādi.

Bērnam attīstīt spēju koncentrēties var traucēt "saraustīti" pieaugušie (bērns saņem pārāk daudz dažādu pamudinājumu, un viņam nemaz nav iespēja no sirds nodoties nodarbei, kas viņu interesē), pārāk mazas vai pārāk augstas prasības, nepietiekama fiziska aktivitāte, nepilnvērtīgs uzturs, pārāk liels laiks, kas tiek pavadīts pie jebkāda veida ekrāna. Bērni mūs kopē un redz, vai mēs paši protam nopietni nodoties vienai vai otrai aktivitātei. Viņi redz, vai mēs brīvdienās visu dienu skatāmies TV vai dodamies pie dabas. Viņi redz, vai mēs spējam koncentrēties vienkāršai sarunai vai paralēli tai skatāmies telefonā e-pastus vai citas ziņas.

Brīžiem liekas – lai mūsu bērni "dabiskotos", vispirms no jauna "jādabiskojas" mums pašiem – jāmācās nodoties vienai aktivitātei ilgstoši.

Bērni, kuriem ir iespēja attīstīt koncentrēšanās spējas, praktiski darbojoties, ar laiku kļūst mierīgi, laimīgi un pārliecināti par sevi.

Manu bērnu opaps diezgan bieži man atgādina, ka bērns nekad nebūs mierīgs. Ja nedarīs darbiņu, darīs nedarbu. Tāpēc vecākiem allaž jārūpējas, lai bērns vienmēr būtu nodarbināts ar pozitīvām lietām. Montesori to sauc par sagatavoto vidi.

Nākamreiz, kad pēkšņi atskārsti, ka nedzirdi vairs bērnus un dodies skatīties, kas notiek, atceries, ka, ļoti iespējams, viņš attīsta spēju koncentrēties un ir pievērsies darbam, kas viņu ir ieinteresējis. Un, ja viņa izvēlētais darbs nekaitē viņam pašam, citiem apkārtējiem un videi, ļausim bērnam darboties un attīstīt tik svarīgo spēju koncentrēties.

____________________________________________________________________________________

Izmantotā literatūra:

1. Tonijs Bjūzens, Gudrais bērns. Kā gudriem vecākiem izaudzināt gudru bērnu, Avots, 2008, 272. lpp.

2. M. Montessori, Erziehung für Schulkinder, 1926, 74. lpp.

3. Helēne Helminga, Montesori pedagoģija, apgāds "Jumava", 2006, 47. lpp.

4. Turpat, 49. lpp.

5. Mērija Ellena Maunza, atmodināt un kopt bērna iekšējo dzīvi, izdevniecība "Solvita", 2013, 33. lpp.

6. M. Montessori, The Absorbent Mind, Wilder Publications, 2007

 

Foto: Evelīna Sproģe

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1