Par Jura Zvirgzdiņa un Anitas Paegles grāmatām "Ziemas pasaka" un "Miega pasaka"
Izdevniecība "Zvaigzne ABC", 2014.
"O, kādas burvīgas aitiņas!"
"Bet tu labāk paskaties šeit, mammiņ! Kādi burvīgi poniji!"
Apmēram tāds bija mans un četrgadīgās meitas dialogs grāmatnīcā pie bērnu literatūras stenda. Es sajūsminājos par Jura Zvirgzdiņa jaunās pasaku grāmatas vāku, kur melnas nakts debesīs lidinās sprogainas aitiņas, bet meita par "My Little Pony" kalendāru māršmelova krāsās. Mūsu gaumes regulāri sabadās. "Mammiņ, kāpēc nevar rozā krekliņu ar princesīti?" Marija dīcoši vaicā, kad viņu velku caur lielveikalā viltīgi izkārtotajām bērnu precēm uz piena ledusskapi. "Kāpēc nevar Bārbiju žurnālus un cepuri ar Fello kiti (Hello Kitty)? Kāpēc nevar ponijus?"
Nav jau gluži arī tā, ka nevar. Tomēr nespēju izdomāt argumentu, ko šajās ikdienas konfrontācijās izmantot, jo neesmu pārliecināta, ka man ir tiesības noteikt, ko tieši manai meitai vajadzētu uzskatīt par skaistu. Bērnībā man mācīja, ka "par gaumi nestrīdas" un atšķirīga skaistuma izpratne ir jāciena, tomēr tajā pašā laikā norādīja lietas, kas iederas un kas neiederas labās gaumes smalkajā kompānijā. Tā nu pelēcīgi bēšīgā un garlaicīgā gaume meta savu drūmo ēnu uz pašām skaistākajām lietām pasaulē – plīša paklāju ar stirniņām Kauguru universālveikalā un banānenēm – gaišzilām, rozā un dzeltenām plastmasas matu sprādzēm, kuras kārdināja no stacijas preses kiosku loga. "Kāpēc tev patīk poniji, nevis aitiņas?" – "Tāpēc, ka viņi ir tik skaistās krāsās un tik jauki smaida."
Kad aitiņas no "Miega pasakas" vāka kopā ar mēnestiņu no "Ziemas pasakas" (abas tiek tirgotas komplektā) nokļūst mūsu mājās, meita noglauda samtainos vākus, ar pirkstiņu paslidina pa zilo lenti, kas laistās ap lāčuka kaklu, un atkārtojot mani, nosaka: "Cik skaisti!" Taču es zinu, ka skaistākā grāmata viņas plauktā ir "Hello Kitty. Mana diena". Viņām abām ar kaķenīti mīļākā krāsa ir rozā. Kaķenīte dzīvo istabā, kur logiem priekšā rozā aizkari, no rītiem vingro un pabaro akvārija zivtiņas. Tā vis nav savāda pasaka par spēļu lācīti Reini, kas kopā ar kaķi un bumbiņu mitinās kādā Rīgas graustā un mēģina tikt vaļā no iereibušiem bomžiem. Tieši šāds īsumā ir "Ziemas pasakas" sižets.
Zvirgzdiņa pasakas no patērētājsabiedrības sintētiskās pasaulītes ir tik tālas, ka neviļus kļūst par tās kritiku. Kā tāds bērnības bruņinieks viņš ar koka zobentiņu aizstāv īstu bērnību. Šķiet, arī autors pats to apzinās un "Miega pasakā" atsaucas uz Holivudas 90. gadu grāvējpasaku "Viens pats mājās". Taču Zvirgzdiņa radītajos nakts piedzīvojumos nekas neplīst un nešķīst, ja nu vienīgi zem kājām kraukšķ pankūkas cepot izbirušais cukurs. Lēns ritms un teikumi, kas šķiet mazliet par garu. Reizēm tie velkas tik gausi kā aizgājušais laiks, kad mammas ar rokām mazgāja veļu, šuva un visu paspēja.
Zvirgzdiņa pasakās līdz ar sniegpārsliņām un pankūku miltiem lidinās senas un aizmirstas garšas – kondensētais piens, sīpolu virtenes un žāvētu ābolu šķēlītes, pankūkas ar kanēli un saldējums. Te skan pamests VEF radioaparāts un noveco pīts meldru krēsls, un man meitai jāskaidro, kas ir koka zobentiņš, bet bumbiņu ar vienu zilu, vienu sarkanu sānu šodien var atrast vienīgi antikvariātā. Te darbojas jau iepriekš iepazītie Zvirgzdiņa mitoloģijas tēli. Zēns, kaķi, rotaļu lācīši. (Interesanti, ka "Teddy" lācīši radās tikai 20. gs sākumā un savulaik rietumu pasaules bērniem tie bija līdzīgs meinstrīms kā "Hello Kitty".)
Arī šeit Zvirgzdiņš paliek uzticīgs savai izglītotāja misijai un "Ziemas pasakā" veikli ieraksta Čaku. Brīdis, kurā kaķis un lācis dzejnieka pieminekļa apsnigušo pauri notur par bumbiņu, ir viens no jaukākajiem grāmatā. Un esmu droša, ka meita tagad pazīs Čaku, tāpat kā kopš Zvirgzdiņa grāmatas "Ahoi, plūdi Daugavā" recenzēšanas laikiem, ik reiz braucot pāri tiltiem, skaita – Daugava, bibliotēka, prezidenta pils un Zaķusalas tornis.
Jā, iespējams, pasakām trūkst spraiguma un kompozīcija varēja būt līdzsvarotāka, piemēram, "Miega pasaka" it kā salūst uz pusēm. Tāpat tendencioza ir pieaugušo pasaules kritika – tēta GARLAICĪGO un DUMJO filmu apcerēšana. Īsti nav saprotams LIELO BURTU lietojums, kas pieprasa tekstu lasīt ar akcentu, līdzīgi kā vecajās pasaku platēs – ar pauzēm un zilbju uzsvērumiem. "Miega pasakā" lielie burti tā uzkundzējušies tekstam, ka īpašu nozīmi gribas meklēt vārdos, kuri uzdrukāti, ievērojot gramatikas normas. Taču viss aizmirstas, līdzko pa logu alfabēta secībā iekāpj saskaitītās aitiņas – Adelaide, Beatrise, Cecīlija, Dace, Elza, Fanija, Ģertrūde, Hermīne, Justīne –, ķepiņās koķeti šūpojot maciņus ar sava vārda pirmo burtu.
Abas grāmatas ilustrējusi un tām dizainu radījusi māksliniece Anita Paegle. Katra sniegpārsliņa te rūpīgi izēnota, un katru spalviņu lāča kažokā var saskaitīt. Viņas zīmējumi iebrien burtos un klusi piebalso, brīžiem kļūstot par galvenajiem stāstītājiem. Zīžainās "Galerie Art Silk" papīra lappuses pārvērtušās par melnu nakti aiz omulīgas istabas loga un baltu klusumu piesnigušā Rīgā. Un, tikai pārlasot pasaku, atklājas, ka gurkstošā sniega smarža un aitu graciozās kustības jāmeklē bildēs, nevis tekstā. Pagājušajā ziemā šīs ilustrācijas ierāmētas varēja aplūkot Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, un māksliniece par tām saņēma LMA gada balvu. Visus šos gadus, ilustrējot gandrīz 30 bērnu grāmatas, Paegle palikusi uzticīga savam unikālajam stilam. Viņas zīmējumus iepazinu jau "Zīlītes" laikos, taču tikai tagad, esot māte, spēju pilnībā novērtēt šo rafinēto skaistumu.
Bieži mūsu skaistākie mirkļi burtiskā nozīmē ir skaisti. Vēl nesen Marijas vectētiņš stāstīja par sava tēva, Latvijas laika kurpnieka, pagatavotajām vīnsarkanajām sieviešu kurpēm ar nelielu papēdīti, zamša štripītēm un ar tādu pašu materiālu apvilktām podziņām. Šo skaistumu līdz mazākajai detaļai bērns bija ieslēdzis atmiņā uz mūžu. Vai mana mamma, kas bieži atminas kā Lieldienu rītā zem ēdamistabas galda sēdēja zaķa atnestā lelle ar porcelāna sejiņu un sārtiem ziediņiem izrakstītu jaciņu. Skaistākajās atmiņās dejo rotaļu lāči un paklāji ar plīša stirniņām un kādreiz dejos arī rozā poniji. Bērnības skaistākās lietas, kas vēlāk nokļūst pasaku grāmatās, tik skaistās, ka pieaugušie vēlas tās lasīt vakaros saviem bērniem.
Juris Zvirgzdiņš abas pasakas rakstījis, izgaršodams un sasmaržodams sava dzīves ievada jaukākos mirkļus. Tikpat stilīgs kā hipiju laikā, kad kā topošais dzejnieks pie "Kazas" galdiņa strēba dubulto kafiju un skicēja lietus lāsi duālisti, viņš šodien kā bērnības pasaules aristokrāts kopā ar lāčiem un prezidentiem (arī "Ziemas pasakā" bija pieminēts prezidents, tiesa gan, garāmejot) svin ĒŠANAS SVĒTKUS un ceļ sniega piramīdas. Pankūkas ar sardīnēm, bomži, kas nobīstas no pūces ūjināšanas un kļūst par Ziemassvētku vecīšiem, un vilks, ko uzveic lācītis ar divām zobu birstēm. Van tū srī, ekskjūzmī. Patiess, hipijiski hispterīgs frīkainums mūsdienu Latvijā, Rīgā Ziedoņdārza rajonā.
1