Redzējumi
11.06.2017

Aci pret aci ar vēsturi

Komentē
1

"Pasaulē nav nekā jauna, izņemot vēsturi, kuru jūs nezināt." Šis bijušā ASV prezidenta Harija Trumena izteiciens ļoti precīzi attiecināms uz nesen iznākušo 1056 lappuses biezo grāmatu "Latvijas tautsaimniecības vēsture", kuras galvenais redaktors ir Gatis Krūmiņš, Vidzemes Augstskolas rektors.

Atbilstoši Trumena teiktajam gribētos pat vienkārši citēt mūsu ekonomikas vēsturi. Nedaudz vairāk – pievērsties grāmatas veidotāju atklātībai un drosmei, taču visvairāk – pārdomām, ko tā radījusi, jo īpaši par 90. gadiem.

Latvijas tautsaimniecības vēstures autori nav vēlējušies apiet asos stūrus. Viņi droši runā par to, kāpēc Latvijas labklājības līmenis šobrīd varēja būt augstāks nekā Somijā, par politikas un ekonomikas prioritāšu konfliktu, par to, kāpēc Latvijas 90. gadu politiķus grūti salīdzināt ar 20. gadu elitēm. Tikpat droši – skatoties vēsturei tieši sejā – tiek aplūkotas tēmas, kuras Latvijas neatkarības gūšanas laikā tika skartas tik pieklusināti, ka laikam bija pielīdzinātas tabu.

Vai varam runāt par Latviju līdz 1918. gadam?

Grāmatas veidotāji nebaidās skaļi paust: ja runājam par izpratni attiecībā uz Latvijas pagātni un attīstību, mums ļoti jāņem vērā vēsturiskais konteksts, proti, tāda teritorija, kas latviešu kā nācijas etniskajās robežās eksistētu kā valsts vai Latvijas Republika, nekad pirms 1918. gada nebija pastāvējusi.

"Latvijas tautsaimniecības vēsture" aizsākas ar pievēršanos 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam: kad mūsu teritorijā pirmā industrializācijas perioda ietekmē norisinās strauja ekonomiskā attīstība. Šajā laikā reģionu kontrolē Krievijas impērija, kas līdztekus Austroungārijai un Vācijai pārvalda Viduseiropas reģionu. Ja Vācijā šajā laikā daudzmaz atrodas savās etniskajās robežās, tad Austroungārijas un Krievijas impērijas teritorijā vērojama ārkārtīgi liela tautu daudzveidība: neizbēgamā sabrukuma katalizators izrādās Pirmais pasaules karš ar tam sekojošajiem juku laikiem.

Grāmatā akcentēts, ka šī tautu daudzveidība nenozīmē vienīgi dažādas etniskas grupas, kas dzīvo noteiktā vietā; tā nozīmē arī dažādas etniskās grupas, kas dzīvo jaukti. 20. gs. sākumā nevienā no trijām lielākajām Latvijas pilsētām – Rīgā, Daugavpilī vai Liepājā – nevienai tautai nav absolūts etnisks vairākums. Latviešu Rīgā ir visvairāk, taču viņu nav vairāk par pusi; līdztekus pastāv lielas vācu, ebreju un krievu kopienas.

Līdz ar to tā ir ļoti multietniska, multikulturāla, multireliģiska vide, kas rada milzīgu pievienoto vērtību mūsu pirmā industriālā buma laikā, kad Rīga ir Krievijas impērijas trešā ekonomiski nozīmīgākā pilsēta un lielākā eksportosta, bet no Liepājas kursē kuģi uz Ņujorku un Halifaksu.

Latvijas reģions šajā laikā atrodas starp tiem, kas attīstās visstraujāk pasaulē. Klasiskā ilustrācija šim laikposmam – jūgendstils, kas tolaik izpelnās arī negatīvas recenzijas: kā var atļauties būvēt tik greznas un bezgaumīgas ēkas.

Grāmatas veidotāju izvirzītais jautājums: vai vispār varam runāt par Latviju līdz 1918. gadam? Izveidotās jaunvalsts teritoriju nav iespējams raksturot, balstoties uz noteiktu etnisko principu. To būtībā veido Kurzemes guberņa – Kurzeme un Zemgale, Vidzeme, kurā kopā ir latvieši un igauņi; Baltijas identitāte Latgalē 20. gs. sākumā jau ir lielā mērā pazaudēta. Runājot par bifurkācijas punktiem, jāšaubās, vai Latgali Latvijai izdotos pievienot 20. gs. otrajā pusē. Patiesi, lai arī šī ir gandrīz vai ķecerīga doma, tomēr jāatzīmē: grāmatu piestrāvo milzīga mīlestība pret Latviju.

Politikas triumfs pār ekonomiku

Latvijas tautsaimniecības simts gadu aplūkošana izgaismo brīžus, kad politikas prioritātes – un tās bieži vien ir nacionālās vērtības un nacionālā identitāte – gūst virsroku cīņā ar ekonomikas attīstības vajadzībām. Spilgts piemērs ir brīvvalsts laika agrārā reforma: cīnītājiem par Latvijas neatkarību bija apsolīta zeme, tāpat svarīgi to bija piešķirt latviešu strēlniekiem, kuru uzskati pārlieku lielā mērā bija "sarkani".

Rezultātā lielās muižu saimniecības tiek sadalītas 22 ha lielos zemes gabalos – un tieši tobrīd, kad globāli ir atskārsts: laba produktivitāte nav iespējama bez mehanizācijas, kas savukārt pieprasa lauku lielsaimniecību eksistenci. Latvijas tautsaimniecības vēstures veidotāju secinājums nav izvairīgs: šī reforma Latviju iespīlēja vidēju ieņēmumu un zemas produktivitātes slazdā; 22 ha īpašnieks nevarēja atļauties iegādāties traktoru.

Prevalēja divu zirgu saimniecības, kurās produktivitāte izrādījās tik zema, ka valstij vairākus gadus bija vajadzīga 40–50 tūkstošu laukstrādnieku – pārsvarā lietuviešu un poļu – pieplūde; 30. gados cilvēki no laukiem sāka bēgt uz pilsētām, kas piedāvāja vieglākus dzīves un darba apstākļus. Šis ir vēl viens fakts, kas iedragā mītu par 20. un 30. gadu Latviju kā viennozīmīgi agrāru valsti, kurā dominē cukura, sviesta, bekona, linu nozare.

Grāmatas veidotāju veiktie pētījumi atklāj, ka 30. gadu beigās priekšnoteikumi industriālajai attīstībai Latvijā jau bija skaidri izteikti. Vēl vairāk: ja nebūtu 40. gadu ģeopolitisko turbulenču, Latvijas ekonomika būtu aizgājusi pa to virsvērtības radīšanas ceļu, kas mums ļautu mūsdienās būt bagātākiem nekā somiem. Lai cik neatlaidīgi brīvvalstī lauksaimniecība tika virzīta kā prioritāte, par rūpniecības gaidāmo vietu nākotnē liecināja arī tas, kādi produkcijas veidi 30. gados sāka parādīties.

Daudz kas jau tolaik vēstīja arī par mūsu šodienas stiprajām pusēm. Viena no atbildēm – tās meklējamas radošajās industrijās un rūpniecības dizainā. Mēs neizgudrojām fotoaparātu vai radioaparātu. Taču Latvijas radio dizains 30. gados bija globāli konkurētspējīgs; tas pats sakāms par VEF "Minox".

Vācbaltietis Valters Caps, kuram Igaunijā neizdevās attīstīt savu projektu, atnāca ar savu "Minox" ideju uz VEF: jo igauņi bija teikuši: "Kam vajag mazu fotoaparātu? Ļoti neinteresanti."

Industrializācija un demogrāfijas šūpoles

Vēl par 30. gadu izrāvienu rūpnieciskas valsts virzienā liecina tobrīd apjaustā elektrostaciju būvēšanas vajadzība. Līdztekus Ķeguma spēkstacijas celtniecības uzsākšanai nobrieda arī ideja radīt HES pie Aizkraukles. Bet turpmāk enerģijas ģenerēšanas jautājumam būs lemts gūt spilgtu politisku nokrāsu.

Lai arī sekojošajos gados Latvija – nu jau padomju republikas statusā – no citām padomju teritorijām importēja milzīgus elektroenerģijas apjomus, viens no mūsu tā laika vēstures sarkanajiem pavedieniem bija pret elektrostaciju būvniecību vērstā pretestība, kas patiesībā izrādījās cīņa pret jaunām imigrantu plūsmām. Jau 50. gadu beigās Eduarda Berklāva iniciatīvu rezultātā un 60. gados, kad iespaidīgi attīstījās energoietilpīgas nozares, spriedze integrācijas un migrācijas jautājumos sasniedza baltkvēli.

Līdz ar to Latvijā netika īstenota ne Daugavpils HES, ne Kurzemes AES celtniecība. Tīri no ekonomikas viedokļa šie projekti bija saprotami. Tomēr nācās rēķināties ar varbūtību, ka papildu pusmiljona imigrantu ieplūdes gadījumā varētu izzust latviešu tauta.

Kopš 19. gs. beigām, kad mēs bijām Krievijas impērijas sastāvdaļa, līdz iestāšanās ES sastāvā brīdim, Latvijas tautsaimniecībā pastāvējuši faktiski divi attīstības modeļi. Pirmais: atrodoties lielākas valsts sastāvā, mēs esam daļa no kaut kā liela un pārsvarā pildām šī lielā uzdevumus. Otrais: gūstot neatkarības statusu, mūsu tautsaimniecībai un nozarēm ir jāpārslēdzas, jo tad prioritāri kļūst mazai valstij raksturīgi uzdevumi.

Ar šiem diviem attīstības modeļiem lielā mērā saistāmas demogrāfijas šūpoļu radītās svārstības, kurām grāmatas veidotāji pievērsušies īpaši rūpīgi, akcentējot Latvijas unikālumu.
Daiļrunīgos skaitļus droši vien zina retais, tāpēc tos vērts pieminēt. Te industriālā sprādziena rezultātā iedzīvotāju skaits 20. gs. pirmajos 14 gados pieaug par pusmiljonu, te, sākoties Pirmajam pasaules karam, no 1914. gada 4 gadu laikā tas krītas par miljonu. Te līdz 1940. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits sasniedz 2 miljonus, tad pēc holokausta, vāciešu izceļošanas, bēgļu gaitām un izsūtīšanām sarūk līdz 1,6 miljoniem, lai padomju laikā palielinātos līdz 2,6 miljoniem.

Interesanti, ka šī dinamika gluži vai pieprasa sevi ekstrapolēt, un tad var parādīties izteikti karmisks jautājums: vai pēc šajā brīdī izjūtamās demogrāfiskās bedres mums jābūt gataviem nākamajam imigrācijas vilnim, kas visdrīzāk varētu rasties kāda ģeopolitiska satricinājuma rezultātā?

Kas bija 20. gados, un kā nebija 90. gados

Latvijas brīvvalsts izveidošanās brīdī mūsu teritorija burtiski mudžēja no dažādiem ekstrēmistiem un komunistiem, kas ņēma ķīlniekus; bez sevišķas kavēšanās tika šauti cilvēki un atņemti īpašumi; dažādas šeit dzīvojošās tautas, īpaši līdzekļus neizvēloties, cīnījās par savām interesēm; vienlaikus zemē nāca iekšā krievi, angļi, to pašu grasījās darīt poļi.

Latvijas spēju pēc šī haosa ārkārtīgi īsā laikā savest kārtībā valsts iekārtu, ekonomiku un finanses grāmatas veidotāji skaidro ar dažādu šeit dzīvojošo tautu – latviešu, vācu, krievu, ebreju – elišu 20. gs. sākumā gūto starptautisko pieredzi un izglītību. Mūsu nacionālās elites pārstāvji – Ulmanis, Meierovics, premjeri – faktiski visi bija vai nu mācījušies, vai strādājuši ārzemēs. Viņu redzējums bija tālākā nākotnē vērsts, un viņu pieredze bija daudz lielāka nekā 90. gadu sākuma Latvijas līderiem.

Padomju dzelzs priekškars bija norobežojis daudzas jomas – sākot no valodu zināšanām līdz pat priekšstatam par brīvā tirgus ekonomikas funkcionēšanu. Prevalēja politiskais mērķis: nostiprināt 90. gadu sākumā gūto neatkarību, tostarp izsitot pamatu zem kājām daudziem lieliem uzņēmumiem, kas bijuši PSRS tautsaimniecības un militāri rūpnieciskā kompleksa sastāvdaļa.

Šo situāciju gan grūti raksturot kā viennozīmīgu politikas dominēšanu pār ekonomiku, jo aiz lozunga "brīvā tirgus ekonomika" nebija samanāms kaut cik skaidrs mūsu tautsaimniecības attīstības redzējums: tieši minētā līderu pieredzes trūkuma, uzskatu šaurības un netālredzīguma dēļ.

Jāatzīmē, ka 90. gadu sākums bija paradigmas maiņas gadi, laiks, kurā no komandu ekonomikas notika pāreja uz brīvo tirgu zemē, kuru attiecībā pret teritorijas lielumu apdzīvo nesamērīgi mazs iedzīvotāju skaits. Protams, šim visam milzīgo Padomju Savienību apkalpojošo milzīgo uzņēmumu kompleksam nonākot konkurences un atbrīvotu cenu apstākļos, nācās risināt lielus uzdevumus, ar kuriem galvenajos vilcienos Latvijas vadītāji tika galā pārliecinoši.

Neatkarības atgūšanas laikā pazaudētais

Ko no 90. gadiem liek atcerēties un kādas pārdomas (un kam) iniciē grāmata "Latvijas tautsaimniecības vēsture"? Protams, ka elitei zināšanu neatkarības atgūšanas brīdī bija daudz par maz, toties eksistēja augsti un ambiciozi mērķi, tostarp – mācīties no pasaules labākās pieredzes. Tādējādi daudz kas skaidrojams, palūkojoties, kādas tolaik bija globālās idejas un elki. Tas bija reiganisms, tas bija tečerisms, tas bija Vašingtonas konsensuss, kas paredzēja: reformas, tai skaitā privatizācija, jāveic ātri.

Protams, ka toreiz pārāk daudz uzmanības tika vērsts uz brīvā tirgus mehānisma iedarbināšanu. Pēc ilglaicīgas būšanas plānveida tautsaimniecībā, kura nespēja strādāt un bija acīmredzami bankrotējusi, pilnīgi dabisks bija mēģinājums doties pilnīgi pretējā virzienā: vairs cilvēkiem nenorādot, kas viņiem būtu jādara, jāražo un jāizgudro.

Piemēram, ekspremjers Einars Repše uzskata, ka tolaik valsts politikai vajadzējis būt mērķētākai, mērķtiecīgākai un uzstājīgākai – galvenokārt izglītības un veselības aizsardzības virzienā. Faktiski attiecībā pret šīm jomām pieļautas milzīgas kļūdas: abās ilgus gadus vienkārši iegāzta nauda, neprasot neko pretī un neko nereformējot.

Arī pirms ceturtdaļgadsimta notikusī Zinātņu akadēmijas reorganizācija valsts lielāko intelektuālo spēku izstūma no ekonomikas vadības, samazinot tā ietekmi uz Latvijas tautsaimniecības attīstību praktiski līdz nullei. Šeit varam izdarīt salīdzinājumu ar citu savulaik nopostītu piejūras zemi – Dienvidkoreju, kas, pievienojot savu attīstības instrumentu klāstam zinātnieku potenciālu, var lepoties ar daudziem sasniegumiem, kuri mums asociējas ar tādiem zīmoliem kā "Samsung", "Hyundai".

Sabiedrības attīstības modelis

Morāles un sociālās iekļaušanas standarti 90. gados nebija augsti. Privātā uzņēmējdarbība sāka attīstīties apstākļos, kuros pastāvošā normatīvā bāze par 90% bija vairāk traucējoša, nekā vajadzīga. Tā nebija praktiski izmantojama, līdz ar to tolaik dominēja ideja, ka atļauts ir viss, kas nav aizliegts, ieskaitot aizliegto.

Latvija devās pa milzīgas īpašuma transformācijas ceļu, lielā mērā aizmirstot par atbildību. Piemēram, uzņēmējs Uldis Pīlēns mīl citēt Vācijas pamatlikumu, kur precīzi teikts: privātīpašums uzliek atbildību, un tam vienlaikus jāstrādā kopējā labuma vajadzībām. Šajā aspektā privatizācijas process noticis no sabiedrības attīstības viedokļa ne pašā labākajā formātā.

Darbošanās ar sertifikātiem radīja pirmā uzņēmējdarbības viļņa akcentus, kur reālajai ekonomikai pēc būtības bija sekundāra vai terciāla vieta. No šodienas skatpunkta gandrīz par 70% reālās ekonomikas ietvars joprojām ir tas pats: privatizācija. Līdz ar to pēc būtības šis ceļš nav atbrīvojis uzņēmējdarbības jaunradi, ko varēja atbrīvot, jo ļoti daudzi nebija tik attapīgi, lai izietu vaučerizācijas ceļu un tiktu pie kaut kāda pirmā pamatkapitāla.

Jebkura īpašuma forma ir reizē arī sociālā konstrukcija, uzsver Pīlēns. Tas nozīmē: ja caur privatizācijas un vaučerizācijas procesu sabiedrībā producēts ļoti augsts Džini indekss un ja mēs šobrīd joprojām sakām, ka ar sabiedrības modeli viss kārtībā, tad mēs aizmirstam no šī ekonomikas modeļa ārā izstumtos 200 tūkstošus.

Kāda šeit diagnoze? Mums vajadzēja saprast, kāds sabiedrības modelis tiek veidots caur šādu privatizāciju un sertifikāciju. Mums vajadzēja skaidri saprast, ka, veidojot jauno tautsaimniecību, mēs lielā mērā pārreaģējam uz iepriekšējām netaisnībām. Denacionalizācija pēc nacionalizācijas savā būtībā nebija nekas cits kā pārreaģēšana.

Mums vajadzēja saprast, ka privātīpašums ir ļoti radošs instruments un ka tas pasaulē radījis ārkārtīgi daudz jaunu iniciatīvu. Taču tas ir ļoti radošs instruments jaunajā, sarežģītajā, globālajā sabiedrībā kombinācijā ar daudz, daudz atbildīgāku sociālpolitiku un, teiksim tā, "pārošanos" ar cita veida kopīpašuma formām. 90. gadu sākumā mūsu domāšana par kopinteresēm bija daudz egoistiskāka.

Nenoslīksti pagātnē

Premjera Māra Kučinska secinājumi par grāmatu un 90. gadiem ir vienkārši: neviens, kas tolaik sāka, nekur tālu nav aizskrējis – viņi tepat vien ir. Pagātne ir domāta tam, lai tajā ielūkotos, nevis šausminātos un bezgalīgi iedziļinātos, jo mums apkārt ir tik daudz cilvēku, kas iestrēguši 90. gados vai 2005. gadā. Mums jāielūkojas pagātnē, jāpaanalizē tā, jāpamācās no kļūdām un tad jāiet uz priekšu. Kučinska ieteikums: ieskaties pagātnē, bet nenoslīksti.

Un tas ir patiesi svarīgi: rezonanse, ko grāmata radījusi ekonomistu aprindās, tiešām lielā mērā skar Latvijas tautsaimniecības nākotni. Papildus stimulu šādam domāšanas vektoram varat ieraudzīt viedtālruņa ekrānā, to pietuvinot grāmatas vākam. Arī projekta "Latvijas tautsaimniecības vēsture" vadītājs Gatis Krūmiņš, vēstures detaļas pētot, bieži pievēršas nākotnes problēmām: piemēram, valsts pieaugošajai lomai sabiedrības labumu pārdalē.

Vidzemes Augstskolas rektora pārliecība nav satricināma: mums nāksies pārvērtēt vērtības, un valstij nāksies samazināt nodokļu slogu, aizvien vairāk sociālās atbildības uzliekot uz iedzīvotāju pleciem. Ekskurss vēsturē: 30. gados vecuma pensijas saņēma ļoti ierobežots cilvēku skaits un tās bija izteikti mazas. Ja pensionāram nebija bērnu, viņam tika nodrošināta vieta nabagmājā un 5–10 LVL mēnesī dažu elementāru lietu – piemēram, cigaretes, saldumi – iegādei; ja pensionāram bija bērni, tiem vajadzēja vecāku atbalstīt.

Šeit arī parādās atbildes daļa, ja tiek jautāts, kāpēc sievietes tolaik dzemdēja biežāk: lai dzīve nebūtu jābeidz nabagmājā. Ja bērni aizmirsa parūpēties par vecāko paaudzi, valsts pietiesāja no viņiem līdzekļus par labu vecākam. Mūsdienās daudzi aizmirsuši, ka reiz bērnu un vecāku attiecības bija citādākas: bērni izaugot sāka rūpēties par saviem vecākiem.
Valsts pēdējās desmitgadēs šajās attiecībās iespraukusies pa vidu, izveidojot visai neskaidru sistēmu un sakot: "Atdodiet pusi naudas, ko jūs nopelnāt, un tad varbūt es jums maksāšu pensijas." Lai izprastu, cik ļoti pensiju sistēma tuvojas Ponci shēmai, atliek aplūkot, kā pēdējā desmitgadē procentuāli audzis mūsu sociālais budžets pret budžeta kopapjomu.

Šis ir vēl viens piemērs, kas apliecina: vēsture liek saprast tagadni un domāt par nākotni. Turklāt tā bieži mēdz kopēt pati sevi.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1