Nu, beidzot. Gandrīz jau nevarēja sagaidīt. Beidzot arī pie mums ir parādījušās pašiem savas "kultūras cīņas" ar saviem aizsūnojušajiem stagnātiem un perversajiem liberāļiem, kuri saplūst publiska ķīviņa ekstāzē. Citādi bija kaut kā netaisnīgi – Krievijai bija "Pussy Riot", arābu valstīm – "Musulmaņu nevainība", bet mums – nekā. Tagad sirds var būt mierīga. Planētas sirds pulsē arī mūsu tautiešos. Runa, protams, ir par skandālu ap Labklājības ministrijas izdotajām grāmatām “Diena, kad Rūta bija Rihards" un "Diena, kad Kārlis bija Karlīna".
Pati problēma, protams, ne tuvu nav smieklīga. To, ka dzimšu lomas mēdz būt represīvas un sagādāt cilvēkiem daudz nevajadzīgu ciešanu, droši vien ir pamanījuši daudzi. Te patiesi nav jābūt nekādam LGBT entuziastam, lai saskatītu šo uzspiesto lomu radītās netaisnības un domātu par to novēršanu. Dziļi kultūrā iesakņoti priekšstati par to, kādai ir jābūt "normālai" sievietei un kādam – "normālam" vecim, noteiktos apstākļos var pārvērst cilvēka dzīvi par elli. Ļaužu, kuri atļaujas paši definēt savu dzimtes identitāti par spīti apkārtnes spiedienam, vienmēr ir bijis dikti maz – tādu oskaru vaildu un žoržu sandu nekad nav bijis daudz pat Rietumeiropā, kur nu vēl Latvijā. Absolūtais vairums mīļā miera labad cenšas iekļauties tajās dzimtes lomās, kuras sabiedrība tiem piedāvā, – un te nu sākas problēmas. Te meitenes pēkšņi negrib krāsoties un gorīt dibenus augstpapēžu kurpēs, te atkal zēni – dzert, kauties un jūsmot par automašīnām. Tas savukārt rada salauztas biogrāfijas, kur cilvēka paša izpratne par savu dzimti nonāk konfliktā ar sabiedrības gaidām, – un sabiedrība vienmēr paturēs virsroku. To labi zinās meitenes, kuras līdz trīsdesmit gadu vecumam nav sākušas patstāvīgas partnerattiecības ar pretējā dzimuma cilvēku, kā arī vīrieši, kuri to vai citu iemeslu dēļ nespēj nopelnīt gana daudz naudas, lai atbilstu "kārtīga veča" stereotipam. Dzimtes lomas patiesībā ir viena traka lieta, un pretēji savām vēlmēm tikt stigmatizētam kā "vecmeitai" vai "pediņam" ir diezgan necilvēciski. Pret šādām parādībām ir vērts pacīnīties. Tādēļ nav nekādu iemeslu pārmest labklājības ministrei Ilzei Viņķelei labas gribas trūkumu. Ideja pati par sevi ir laba.
Cits jautājums, protams, ir par izpildījumu. Izpildījums, kā jau mēs to bieži darām, tika bez īpašām pārdomām pārņemts no Dānijas – tādas smukas grāmatiņas, kuras turklāt vēl apmaksā Ziemeļu ministru padome. Īsi sakot, normāls projektiņš, turklāt bez noslodzes Latvijas Republikas budžetam. Par to, ka šā mācību līdzekļa izmantošanai bērnudārzos būs visai ierobežots efekts salīdzinājumā ar dažādu "kristīgo" organizāciju psihopātijas lēkmēm, neviens, protams, neaizdomājās. Bet varbūt vajadzēja aizdomāties – protams, ja vien paši negūstam baudu no eksaltētas skandalēšanās ar psihopātiem, pastiprinot šo baudu ar apziņu, ka laikam jau cīnāmies par atvērto sabiedrību. Daudzi, kā redzams, gūst šādu baudu. Es negūstu.
Lai paskaidrotu savu domu, esmu spiests apgrūtināt lasītāju ar dažām sociālās teorijas atziņām. Ernests Gellners savulaik aprakstīja atšķirību starp cilvēku identitātēm modernajās, postindustriālajās sabiedrībās un tradicionālajās kopienās. Modernais cilvēks ir cilvēks ar saliktu, "modulāru" identitāti, kurai laika gaitā var likt klāt un ņemt nost dažādus elementus – gluži kā modulārajām mēbelēm. Tradicionālais cilvēks, kas joprojām ir pasaulē dominējošais cilvēka tips, turpretī raugās uz identitāti kā stabilu, nemaināmu – tas attiecas gan uz dzimtes, gan reliģiskajām, nacionālajām un citām cilvēka identitātēm. Ja pirmajā gadījumā dažādas plūdenās, mainīgās un nenoteiktās identitātes tiks akceptētas un robežas starp Aiju un Arturu, latvieti un krievu, musulmani un kristieti būs izplūdušas un nejaušas, tad otrajā gadījumā šādas plūdenās identitātes noteikti netiks pieņemtas kā kaut kas labs. Tam visam, protams, ir sakars ar vienu no cilvēces pamatvajadzībām – proti, drošību. Stabilas identitātes un to identifikatori (sieviete – mājās, vīrietis – medībās; kristietis – labais, musulmanis – sliktais utt.) lielākoties ir vajadzīgi tur, kur apkārtējā dzīve tiek uztverta kā nedroša un tādēļ prasa stingru iekļaušanos kopienā. Tieši tur Rihardam, kas atgriežas mājās ar mamuta cisku pār plecu, ir jābūt drošam, ka viņu mājās sagaidīs Rūta, nevis nenosakāma dzimuma būtne ar modulāru identitāti, ka viņa ar milzu pūlēm uzaudzinātie bērni tiešām turpinās dzimtu, nevis pavadīs dzīvi daudzveidīgu seksuālo pašizpausmju meklējumos. Rotaļas ar identitātēm visi vienkārši nevar atļauties. Tā diemžēl ir to sabiedrību un grupu privilēģija, kuras jūtas droši, ļaujot dominēt Ronalda Inglharta "postmateriālajām" un "postmodernajām" vērtībām. Kā pie mums ir ar drošības izjūtu, varat spriest paši, bet šo rindu autors tomēr atļausies biklu pieņēmumu, ka Latvija nav gluži Dānija. Pie mums gan varbūt ir grupas, kas jūtas kā Dānijā un par katru cenu vēlas ignorēt jebkādas atšķirības. Runa, protams, ir par kreisi liberālo "ofisu planktonu", kas sevi pie mums piesaka arvien skaļāk. Tomēr arī tā pretenzijas uz visas sabiedrības interešu pārstāvniecību nav gluži pamatotas, tāpat kā visu šo tērēto pseidokristiešu pretenzijas.
Protams, demokrātiskā valstī jebkurš drīkst moralizēt par viduslaikiem un iedomāties sevi vienīgā gaismas nesēja lomā. Tomēr daudz auglīgāk tomēr ir mēģināt saprast notiekošo, nevis uzreiz bāzties virsū ar saviem vērtējumiem. Patiesībā visiem apgaismības un progresa aizstāvjiem pie mums ir ļoti paveicies, ka tradicionālistu pusei piemīt tik zema intelektuālā kapacitāte. Latvijā diemžēl nav moderna, izglītota konservatisma, kas varētu pateikt grāmatas aizstāvjiem pretim kaut ko tādu, kas neizklausītos pēc tumsonības. Arhibīskaps Stankevičs, laikam jau nojauzdams sagaidāmo diskusijas līmeni, līdz šim ir atturējies no komentāriem. Savukārt, ja kaut ko aizstāvēt metas Turlais un Šmits, tad tā ir visdrošākā ķīla pasākuma neveiksmei. Tomēr pati diskusija būtu visai izglītojoša. Te varētu paprātot, vai "modulārās" cilvēka identitātes patiesi ir augstākais civilizācijas sasniegums, kā to a priori pieņem grāmatu aizstāvji, un vai kaut kādās robežās sabiedrībai tomēr nav tiesības indivīdam uzspiest noteiktas lomas – tā vietā, lai apgalvotu, ka visu un vienmēr cilvēks var pats izvēlēties neatkarīgi no tās kopienas vērtībām, kurā viņš dzīvo. Man pašam nav stingra viedokļa šajos jautājumos, bet jautājumi noteikti ir jēgpilni.
Beidzot kāds varētu vaicāt: jā, bet kā tad cīnīties ar represīvajām dzimtes identitātēm? Galu galā, Latvija ir rekordiste tieši jaunu vīriešu pašnāvību skaita ziņā – vai arī tā nav zīme, ka ar dzimtes lomu "kārtīgs vecis" kaut kas pie mums nav kārtībā? Te noteikti būtu jādara daudz kas. Klasiskais Eiropas sieviešu tiesību un feminisma repertuārs ne tuvu nav integrēts Latvijas kultūrā. Arī Eiropas "seksuālās revolūcijas" mantojums būtu atminēšanās vērts zemē, kur nekas tāds nekad nav noticis. Tomēr ar konkrētiem cilvēkiem ir jārunā viņiem saprotamā, viņu vēsturiskās situācijas valodā, un tas laikam gan būtu grūtāk nekā par dāņu naudu pārspiest kādu dāņu grāmatiņu. Vienlaikus nav arī pamata izmisumam. Gluži pretēji – ir pat pamats piesardzīgam optimismam. Atcerēsimies, ka sieviešu tiesību kustība paradoksālā kārtā ir radusies nevis kā cēlonis, bet gan kā sekas reāliem sieviešu stāvokļa uzlabojumiem Rietumu sabiedrībās. Tādēļ iespējams, ka arī šā strīda plašā rezonanse drīzāk signalizē kādas jau notikušas izmaiņas dzimumu lomu uztverē mūsdienu Latvijā.
1