Komentārs
22.01.2013

A-ū, rietumnieki

Komentē
27

Ir reizes, kad klusums ir krietni izteiksmīgāks par jebkuru runāšanu. Tā šoreiz ir gadījies ar komponista Imanta Kalniņa "Neatkarīgajā" publicēto atklāto vēstuli. Atļaušos apgalvot, ka viszīmīgākais šeit ir nevis teksts, bet gan Latvijas publikas reakcija uz to. Proti, jebkādas adekvātas reakcijas trūkums – ķēzīšanās interneta komentāros un "Tviterā" neskaitās. Skaidrs, ka Imants Kalniņš reputācijas ziņā nav pēdējais cilvēks Latvijā; viņa atklātās vēstules vēstījums ir gana skaidrs un ietērpts ciešamā literārā izteiksmē. Un tomēr neviens no mūsu t.s. inteliģences šo vēstuli nav pagaidām pagodinājis ar pienācīgu reakciju. Tas liek aizdomāties.

Domāju, ka šā klusuma iemesli ir divējādi. Pirmais – laba daļa mūsu rakstošās publikas faktiski domā tāpat kā Kalniņš, taču baidās to skaļi atzīt. Otrais – tie mūsu "rietumnieki", kuri nedomā līdzīgi Kalniņam, taču paši sava intelektuālā kūtruma dēļ nespēj sniegt atbildes uz dažiem viņa uzdotajiem jautājumiem. Tādēļ arī šāds klusums. Pie abām grupām būtu vērts pakavēties. Taču, lai jau iesākumā būtu skaidrs: es pats nepiekrītu vairumam no Kalniņa sacītā. Komponists savos politiskajos uzskatos ir galēji konservatīvs, lai neteiktu – reakcionārs. Tomēr viņa sacītajā ir vērts ieklausīties vairāku iemeslu dēļ. Vispirms – viņam ir pašam savi samērā saskanīgi politiski uzskati, kurus viņš nebaidās paust, arī labi zinot, ka populārs ar tiem nekļūs. Šajā ziņā viņš līdzinās Andrim Grūtupam: abi neatkarīgi no konjunktūras var atļauties runāt to, ko domā. Šī viņa izpausme ir interesanta kaut vai tikai tādēļ, ka Kalniņš, atšķirībā no vairuma publiskās telpas darboņu, redz politikā mazliet plašāku perspektīvu nekā vienkārši kādu īstermiņa vēlmi – teiksim, izgāzt no krēsla Ušakovu. Otrkārt, ir patiesi interesanti pavērot Imkas politisko trajektoriju. No "puķu bērnu" elka, 4. simfonijas un aizliegtas rokmūzikas autora caur atjaunotās Latvijas Saeimas deputātu līdz tādam antirietumniekam, kas atgādina teju vai 19. gadsimta slavofīlus. Ņemot vērā viņa kultūras ikonas statusu, mēs, raugoties Kalniņā, patiesi varam uzzināt šo to paši par sevi.

Vispirms pirmā grupa. Atskārsme par to, ka Latvijas iedzīvotāji kā aitu bars tiek dzīti uz "federatīvās Eiropas nomali", valdzina daudzas latviešu inteliģentu sirdis. Eiropa mūs nav sapratusi un ir piekrāpusi. Zemes, kur citronas zied, vietā mums ir iesmērēta "brūna žurga, [kas] tepat gar vaigiem šļakstās". Tautsaimniecību vairs nevar pilnībā vadīt; baņķieri izkalpojas ārzemniekiem; "mūsu līdzšinējo līderu gudrība ir pietikusi vien priekš tā, lai ieraudzītu sev izdevīgo un papūlētos kaut ko no tā visa dabūt arī sev". Šās posta ainas pozitīvais pretstats acīmredzot būtu kāds nacionālā autoritārisma variants, kas beidzot ļautu Latvijai kļūt no tiesas patstāvīgai – tāds Ulmanis 2.0. Pie tāda varētu nonākt, neklausoties visādos Rietumu padomniekos, nestājoties eirozonā, bet kaut kā, nezin kā, Latvijai pašai nodrošinot sev "pilnvērtīgu, skaistu, neapdraudētu nākotni". Tiktāl viss būtu kārtībā, un tiktāl Imka saņem plašu latviešu inteliģences atbalstu – ja ne atklātu, tad vismaz slēptu jau noteikti.

Taču Kalniņš interesantā kārtā dodas soli tālāk. Viņš piemin trīs lietas, par kurām pie mums var iziet plāni. Vispirms – viņš līdzībā ar Afganistānu runā par sarkanajiem strēlniekiem, šiem "apdullinātajiem latviešiem, kas savā laikā, nāvi sēdami, joņoja pa Krievzemes plašumiem." Ar tādām lietām, Kalniņa kungs, gan esiet uzmanīgs – pie mums ir pieņemts uzskatīt, ka latvieši vēsturē ir bijuši upuri un nevainīgi cietēji, nevis asiņaini bendes tā paša režīma vārdā, kurš beigās iznīcināja Latviju. Otrkārt, vēstules tekstā parādās atsauces uz Lukašenko un Putinu kā pozitīviem piemēriem tam, kā valstu valdības nacionālās identitātes sargāšanas vārdā pretojas deģeneratīvajiem Rietumiem. Turklāt tiek norādīts, ka īstiem latviešu patriotiem ar šiem režīmiem būtu ejams viens ceļš: "Ikviens, kas cenšas nosargāt savu tautu un savu valsti, ir mūsu draugs un sabiedrotais." To pie mums gan nesapratīs – vismaz pagaidām. Tiesa, nesapratīs ne jau tādēļ, ka mums ļoti nepatiktu "varas vertikāle", cenzūra vai politieslodzītie. Tas viss mums būtu tīri pieņemams nacionālās atdzimšanas vārdā. Taču nelaime tā, ka Krievija mums ir ģeopolitiskais pretinieks, ko gan pamatoti, gan nepamatoti vainojam visās iespējamās nebūšanās. Baidos, ka šos "draugus un sabiedrotos" nebūs viegli norīt – par nožēlošanu Kalniņa kungam, kurš acīmredzot vēlētos redzēt Latviju tādā kā antirietumnieciskā internacionālē kopā ar Irānu, Krieviju, Kubu un Venecuēlu. Arī variants. Nelaime tikai tā, ka vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem tas viss liekas kaut kur jau dzirdēts. Vismaz frāze – "lai kā nesmilkstētu bankrotējušās Rietumu "demokrātijas" šakāļi" – nu noteikti izklausās pa tiešo nospiesta no kāda "Cīņas" vai "Pravdas" ievadraksta. Bet nu ko lai dara – katrs mēs esam sava laika bērns.

Trešais aspekts, kas varētu būt par stipru vidējā latviešu inteliģenta kuņģim, ir tā vērts, lai to šeit citētu visā pilnībā:

"Jā, PSRS laikos mūsu tautas miesa tika nežēlīgi plosīta un bendēta. Taču tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos – deviņdesmitajos gados Latvija vēl nebija pieredzējusi. Jūs ironizējat par nostalģiju pēc tiem laikiem. Taču akli ir tie, kas neredz, ka slavenais dzelzs priekškars lielā mērā pasargāja mūsu apziņu no tās kloākas, kas tagad dāsni gāžas pār mums no rietumiem un cunamiskā vienaldzībā noposta visas tās aizsargbarjeras, ko mūsu tauta gadu tūkstošos ir uzcēlusi, lai pasargātu savus cilvēkus un sevi saglabātu."

Īsi sakot: latviešu kultūrai komunistu okupācijas laikos klājās labāk nekā šodienas brīvajā Latvijas valstī, kuras pastāvēšanas uzdevums, saskaņā ar Egila Levita un Sarmītes Ēlertes pazīstamo doktrīnu, ir vienīgi latviešu kultūras saglabāšana. Kā mēdz teikt grāmatveži: te kaut kas neklapē.

Līdz ar to patiesi sākas ziepes, kur arī mūsu valdībai lojālajiem "rietumniekiem" īsti nav ko atbildēt Kalniņam. Skaidrs, ka PSRS režīms bija totalitārs un necilvēcīgs. Taču latviešu kultūras saglabāšanā (kā nu pats režīms šo kultūru saprata) tas bija gatavs ieguldīt daudz vairāk nekā krīzes un tehnokrātiskas politikas mocītā neatkarīgā Latvija. Ieguldīt – tajā skaitā arī jaunajā latviešu komponistā Imantā Kalniņā, kurš tolaik sarakstīja veselas piecas simfonijas – tīri labas, starp citu. Turpretī, kad pirms divām nedēļām pie mums Lielajā ģildē notika ikgadējais latviešu simfoniskās mūzikas koncerts, tajā klausītājiem tika piedāvāta apaļa nulle simfoniju. Nu ko, patiesi – lai līgo lepna dziesma!

Tā ir problēma, par ko reiz būtu vērts parunāt skaļi. Izglītības ministra god. Ķīļa kunga publiskā ķēzīšanās un kultūras ministres cien. Jaunzemes-Grendes kundzes eksaltācijas šodien kalpo vienīgi kā dūmu aizsegs kādam elementāram faktam. Proti, šodienas Latvijā nedz valsts, nedz privātais sektors negrib un nevar nopietni investēt Latvijas izglītībā un kultūrā. Tādēļ hroniska kapitalizācijas trūkuma dēļ šīs nozares pakāpeniski zaudē jebkādus standartus un deģenerējas līdz līmenim, kas ir krietni zemāks par padomju laikos sasniegto. Un tas tad arī ir jautājums par valsts pastāvēšanas jēgu ļoti praktiskā nozīmē. Varam, protams, izlikties un blefot, ka Kalniņam tikai rādās, ka viņš pats ir tikai vecs dzērājs, kas neko nesaprot no dzīves un mūsdienu sabiedrības. Ka kaut kur Briselē vai Vašingtonā vienmēr būs atrodamas īstās zāles visām mūsu kaitēm, tādēļ domāt ar savu galvu ir teju vai apgrēcība. Taču šis jautājums tādēļ nekļūst mazāk sarežģīts.

Visbeidzot – šī vēstule rosina arī uz pārdomām par iespējamu šķelšanos galēji labējā politiskā flangā. Kalniņa personā ar mums runā īsts konservatīvs eiroskeptiķis un "gosudarstveņņiks", kas varētu būt gatavs uz kompromisiem ar vietējiem cittautiešiem, lai izmainītu valsts ģeopolitisko orientāciju īstas "suverenitātes" vārdā. Ne velti viens no pirmajiem, kas retvītoja viņa vēstuli, bija Nils Ušakovs. Turpretī otra grupa galēji labējā flangā par savu galveno uzdevumu uzturētu etniskā dalījuma saglabāšanu valsts iekšienē, cittautiešu pāraudzināšanu, vienlaikus saglabājot arī stingri rietumniecisku ģeopolitisko orientāciju, teiksim, balsojot par eiro. Taču par to – nākamreiz.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
27

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!