Otto Skulme "Ļeņins ar latviešu strēlniekiem"
 
Blogs
08.11.2017

7. novembris nav tikai sarkanie karogi

Komentē
0

Šonedēļ apritēja simts gadi kopš Oktobra apvērsuma Krievijā. Vai tas "uz mums neattiecas"?

Vispirms jāpiekrīt Robertam Rasumam (pieņemot, ka esmu pareizi viņu sapratis), kurš norāda, ka būtu dīvaini skatīt Latvijas procesus 1917.–1919. gadā atrauti no tā laika Krievijas notikumiem. Nevarētu teikt, ka Latvijas vēsturnieki šo tēmu loku būtu ignorējuši. Piemēram, Jānis Šiliņš ir rakstījis par "sarkano teroru" Latvijā 1919. gadā un Stučkas boļševiku agrāro politiku Latvijā ("Latvijas Arhīvi": attiecīgi 2014. un 2016. gada pirmais numurs), tāpat interesentiem var ieteikt Ineša Feldmaņa, Ērika Jēkabsona, Ulda Krēsliņa u.c. vēsturnieku publikācijas. Jā, īpašu Oktobra apvērsuma tēmai veltītu forumu šogad, ja nekļūdos, Latvijā tiešām nav bijis, tomēr, pirmkārt, svarīgi, ka izpēte vispār notiek, un, otrkārt, interesantākie aspekti un formas notikuma atcerē objektīvi iespējami Krievijā.

Mēģināšu pieminēt dažus no šiem, kā smalki saka, mūsdienu Krievijas komemorācijas aspektiem, savukārt pat nemēģināšu neizbēgami virspusēji aprakstīt un vērtēt pašus 1917. gada vēsturiskos notikumus (Latvijā un Krievijā).

Šā gada 12. oktobrī Maskavā notikušajā apvērsuma simtgadei veltītajā forumā viens no runātājiem atgādināja, ka Krievijā ir uzaugusi paaudze, kurai gājusi secen nepieciešamība kolektīvi piedalīties kaut kādos pasākumos par godu kārtējai "Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas" gadskārtai. Līdz ar to šīs paaudzes attieksme ir atšķirīga, un, kā bija novērojis kāds cits runātājs, šai paaudzei Ļeņins vienkārši liekas kaut kas "oldskūlīgs", un tad jau Trockis izraisa lielāku interesi kā kaut kas mazāk zināms. Tādēļ neatkarīgi no tā, ko kurš domā (ja vispār domā) par Oktobra apvērsumu, šī tēma ir interesants "poligons", lai novērtētu veidus, kādos cilvēkiem pavēstīt par notikumiem, par kuriem viņiem var nebūt pat dzimtas atmiņu. Kā piemēru var minēt spēli vai testu, kas piedāvā "pielaikot" uzskatus, ļaujot nojaust, kurai no 1917. gada partijām mūsdienu indivīds varētu būt simpatizējis. Tāpat notiek spēlēšanās ar vizuālajiem tēliem, piemēram, salīdzinot Krievijas līderus simbolizējošus transporta līdzekļus (Ļeņins – mistiskā bruņmašīna, Jeļcins – tanks utt.) vai līderu plikpaurības pakāpi (apmēram 32.–35. minūte) utt. Īsi sakot, arī tad, ja oficiālais diskurss ir vienveidīgi neapmierinošs, ja vien ir vēlēšanās, indivīda izpausmēm notikuma (šajā gadā Oktobra apvērsuma) interpretēšanā ir labas iespējas.

Vēl viens aspekts saistīts ar to, ka nereti vēsturiskais notikums, kas indivīdu var arī sevišķi neinteresēt, nav atraujams no procesiem un personībām kultūrā, kuras savukārt interesē. Vai, kā pirms dažām dienām rakstīja Gļebs Pavlovskis, 1917. gada notikumi "radīja" ne tikai Staļinu, bet arī Osipu Mandelštamu un Varlamu Šalamovu. Formulēšu citādi: ir notikumi, kas ļoti būtiski (un, protams, atšķirīgi) ietekmē t.s. radošās aprindas, un, ja mēs gribam saprast kādu mūs interesējošu epizodi literatūrā, mākslā utt., mēs to nevaram pilnvērtīgi darīt, atkratoties no politiskā fona. Piemēram, vairāki radošie projekti krievu modernistu vidē, kas man liekas estētiski būtiski, nav aplūkojami šķirti no 1917. gada politiskās vēstures, pat ja šie projekti aizsākušies jau dažus gadus agrāk (sākot ar Elu Ļisicki, beidzot ar Vladimiru Majakovski). Intelektuāļu attiecības ar varu, ar propagandu, kompromisu robežas – tas viss krāšņi izgaismojas, arī boļševiku apvērsuma gadījumā.

T.s. lielo notikumu komemorācija var radīt interesantus rezultātus citā aspektā. Tādēļ, ka uzmanība var tikt pievērsta ne tikai uzvarētāju pusei, bet arī zaudētājiem vai pat "sliktajiem". Piemēram, apvērsuma simtgade, pieļauju, bijusi papildstimuls ļoti interesantam pētījumam par Aleksandru Kerenski (te garāks fragments), kuru, cik saprotu, necieš gan "sarkanie", gan "baltie", bet saistībā ar 1917. gadu ignorēt nu nekādi nevar. Es negribētu riskēt ar neapdomīgiem priekšlikumiem, bet Latvijas valsts simtgades kontekstā noderētu arī kaut kas jēdzīgs ne tikai par "mūsējiem", bet arī nozīmīgām personībām "nemūsējo" pusē.

Rezumējot: mani atstāja pilnīgi vienaldzīgu tā ņemšanās Krievijā ap "Oktobra simtgadi", ko Krievijā veica varas vertikāle, dažādu nokrāsu politiskie aktīvisti un pat pareizticīgās baznīcas aprindas, kurām bija jāpanāk, ka "vilks paēdis, kaza dzīva". Tomēr kopumā komemorācija bija kaut kas vairāk par šo jezgu, jo pats 1917. gads bija kaut kas vairāk par izkurtējuša režīma sabrukšanu un fanātiķu grupas uzvaru.

 

 

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0