Attēlā - Šopenhauers
Komentē
3

Cik gudri ir piekrist pirmajam randiņam bārā "Chomsky"? Aurelija teica "Pizģec!". Lai arī manai draudzenei neiet daudz labāk kā man, vismaz tik daudz viņai ir skaidrs – bārs, kura pagalmā mēdz skraidīt žurkas, nav vieta, kurā satiek savu nākamo bērnu tēvu.

Cik apdomīgi ir aizvilkt pie sevis uz mājām džeku, kas pirmajā tikšanās reizē ir piedzēries vēl pirms manas ierašanās un visu atlikušo vakaru runā par savu neseno šķiršanos? Šo es Aurelijai nestāstīju, jo zināju, ko viņa teiks.

Cik prātīgi ir iemīlēties kādā, kas, no rīta pamostoties, tavā klātbūtnē lasa savas bijušās draudzenes blogu vai viņas pastkastīti, kuras paroli viņš zina vēl aizvien? To es nestāstīju nevienam, jo pati zināju, ka ir pizģec.

Mans mērķis nav parādīt, cik unikāli stulba esmu. Nedomāju arī, ka tas varētu derēt kā padoms vai vērtīgs pieredzes stāsts un kādam spētu palīdzēt. Neceru arī, ka ar šī mīlasstāsta beigām būšu sasniegusi savas muļķības robežas un nu varēšu atviegloti nopūsties, bet mans uzdevums ir iezīmēt to, cik tālu esmu tikusi līdz šim. Ticu, ka nākotnē esmu spējīga uz augstākiem sasniegumiem, jo manai muļķībai robežu, iespējams, nav.

Astoņu mēnešu laikā, ko nosacīti pavadījām kopā, es no viņa biju izšķīrusies 17 reizes. Viņš gan to nezina, jo visas šķiršanās notika manā galvā. Likās stulbi viņu informēt par šiem lēmumiem, ja viņš nebija informēts pat par to, ka esam kopā. Manā galvā. Varbūt viņš pamanīja tās reizes, konstatējot, ka esmu ignorējusi viņa feisbuka vēstules. Vēstules ar norādēm noklausīties kādu dziesmu vai noskatīties muļķīgu video, ko, starp citu, mēdzu uzskatīt par pilnīgi skaidru un patiesu mīlestības apliecinājumu.

Uz pirmo randiņu, nē – tikšanos, viņš mani uzaicināja feisbukā. Kā viņš norādīja vēstulē, randiņi ir domāti zemniekiem. Tāpat kā mīlestība, bet to es uzzināju vēlāk. Vēstulē viņš, atsaucoties uz mūsu sarunu, asprātīgi citēja Vitgenšteinu un vienreiz kopīgi apjūsmoto filozofijas pasniedzēju. Lai pajokotu par klišejiskajiem zemnieku randiņiem, rakstīja, ka uz "Chomsky" atnesīs "Laimas" asorti. Man tas likās mīļi.

Lielākoties mūsu attiecības norisinājās feisbukā. Kā nekā ir 21. gadsimts, jāizmanto mūsdienu tehnoloģiju sniegtās priekšrocības. Uzturēšanās virtuālajā telpā stundām ilgi ļauj risināt dziļas un pārdomātas sarunas, izvairoties no reālas tuvības, kas, lai arī patīkama, tomēr uzliek atbildību un sagādā dažādas citas klapatas. Sākumā, protams, arī dzērām alu bāros – tas bija skaisti. Pēc tam es dzēru viena un nakts vidū pālī ar taksi braucu uz viņa dzīvokli, bet beigās dzēru ar citiem un viņam sūtīju tikai drunk īsziņas.

Pirmo reizi biju viņa dzīvoklī tieši šādā dzēruma naktī. Kad no rīta pamodos, viņš jau bija aizbraucis. Man bija lielas paģiras un diezgan maza nojausma, kur atrados. Tas ir, es zināju, ka esmu viņa dzīvoklī, bet īsti nebija skaidrs, kur tas atrodas. Telefonā atvēru īsziņu, kurā viņš bija rakstījis savu adresi, lai varu to nodot taksistam. Tad ieslēdzu viņa datoru un google kartēs noskaidroju savu atrašanās vietu. Rakstot meklētājā adresi, pamanīju, ka tas piedāvā biežāk meklētos vārdu salikumus. Starp tiem bija ne tikai mans vārds, bet arī manu bijušo un potenciālo puišu vārdi. Tāpat arī tur bija meiteņu vārdi – viņa bijušo un potenciālo, nopratu. Tas viss vilka uz traģēdiju. Es biju nonākusi situācijā, kurā lietas notiek pašas no sevis, bez aktīvas smadzeņu iesaistes lēmumu pieņemšanas procesā. Attapos brīdī, kad biju jau atvērusi interneta pārlūkprogrammas vēsturi. Darbības motivācija nebija skaidra, bet to varētu attaisnot ar dabisku vēlmi izzināt un tīkamo varas sajūtu, ko nodrošina šo zināšanu iegūšana slepenā veidā. Tomēr, pat ja tos varētu uzskatīt par vainu mīkstinošiem apstākļiem, par šo rīcību saņēmu sodu. Jau diezgan ātri bija skaidrs, ka šīs informācijas nokļūšana manā rīcībā bija ļaunākais, kas varēja notikt dienā, kas jau tā nešķita no tām labākajām.

Papildus jau tā visu laiku klātesošajai paģiru trauksmei līdz totālam izmisumam mani noveda kāds teksts, ko viņš vairākkārt bija meklējis foruma tipa mājaslapās, kur cilvēki uzdod sev interesējošos jautājumus par visneiedomājamākajām dzīves jomām. "Why won't my girlfriend blow me?" Tas mani satrieca, aizēnojot prieku par to, ka viņš, iespējams, mani uzskata par savu "girlfriend". Nezinu, kas mani satrauca vairāk – tas, ka viņam tā varētu šķist problēma, vai tas, ka viņš šo problēmu risina, meklējot atbildi rakstos ar nosaukumiem "5 Reasons She Won't Go Down On You" un "Girlfriend won't give blowjobs, deal-breaker or no?" –, tomēr tajā brīdī šķita, ka nekas sliktāks ar mani vairs notikt nevar. Skaidrs, ka pati vainīga. Ne jau tāpēc, ka nesūkāju. Aurelija vispār saka, ka pirmās desmit reizes nedrīkst sūkāt, ja? Nevajadzēja līst svešā atmiņā. Lasīt cilvēka interneta pārlūka meklēšanas vēsturi ir gandrīz tas pats, kas rakņāties pa viņa zemapziņu. Interesanti, bet traumatiski.

Tuvojās jaunais gads. Ziemassvētki vēl nenobriedušiem pārīšiem ir tā diena, ko katrs pavada ar savām ģimenēm, mūsu gadījumā – es ar ģimeni, bet viņš ar Kārli intīmpreču veikalā. Šo vakaru viņi bija nolēmuši pavadīt ironiski. Tomēr jauno gadu varētu sagaidīt kopā. Skaidrs, ka šī diena ir pārvērtēta un patiesībā nenozīmīga, bet kāpēc gan to nepavadīt kopā? Līdz 31. decembra septiņiem vakarā biju patīkami satraukta, kā jau tas mēdz būt šādās nenozīmīgās dienās. Kārtoju skapi un mēģināju izlemt, ko vilkt, kaut gan vēl nezināju, kur iesim. Uzrakstīju viņam feisbukā, lai noskaidrotu, ko darām, taču izrādījās, ka viņam jau ir citi plāni. Tas man lika noprast, ka mans vecgada vakars nolemts neveiksmei un arī jaunais gads jau rādās tāds stipri sapists. Laikam viņš no sava feisbuka čata loga sajuta manu aizvainojumu, tāpēc, lai tikai viņam saprotamā veidā man liktu justies labāk, norādīja, ka mums vēl aizvien nav bijusi "tā" saruna. Tā saruna, kas iezīmētu mūsu katra plānus un mērķus un ļautu saprast, vai tiem vispār ir iespēja būt kopīgiem. Viņš ierosināja šo sarunu atlikt uz nākamo gadu un noturēt pie alus glāzes bārā "Chomsky" – turpat, kur viss sākās, viņš piezīmēja. Es sadzēros šampanieti ar saviem draugiem, noskatījos salūtu, sastrīdējos ar draugiem, devos uz kādu dzīvokli, kur cilvēki bija vēl vairāk piedzērušies nekā es, un ap septiņiem no rīta devos mājās. "Tās" sarunas iespējamība tā arī nekad vairs netika pieminēta.

Bija citas sarunas. Viņš ierosināja runāt par mīlestību, jo laikam jau, viņaprāt, tā šķiet aizraujoša plostošanas tēma, turpretim skaidrā saprātīgi cilvēki šo vārdu skaļi nedrīkst pat izrunāt. Kādā brīdī, kad biju jau gana reibusi, lai bez pārmetumiem varētu šo vārdu ņemt mutē, likās piemēroti izmest, ka esmu iemīlējusies viņā. Nepaspēju. Pēc minūtes uzzināju, ka mīlestība esot valodiska konstrukcija, kas veidojusies aizpagājušajā vai kurā tur gadsimtā un vispār ir domāta zemniekiem. Nesapratu, vai šie fakti viens otru papildina, veidojot viņa izpratni par šī vārda nozīmi, bet biju atvieglota, ka nepaspēju pateikt kaut ko stulbu un izbēgu no pazemojuma. Nedod dievs, būtu dalījusies ar viņu savās zemnieciskajās jūtās.

– Es esmu tevī iemīlējusies.

– Stulba esi?

Vēlāk, pēc vairākiem mēnešiem, viņš man it kā bezkaislīgi stāstīja, ka viņam paticis tas, kā Šopenhauers definē mīlestību. Kad lūdzu, lai paskaidro arī man, viņš atbildēja, ka tas nav gluži iespējams, jo, tā kā neesmu pazīstama ar viņa filozofiju, nepārzinu arī lietotos jēdzienus,  izpratne būs neiespējama. Tad nu es pēc tam palasīju Šopenhaueru. Ne jau grāmatu, bet vikipēdijas šķirkli. Skatījos arī citur. Portālā "Cālis.lv" varēja atrast šādu atziņu: "Mīlestība savā būtībā nav nekas cits kā precīzi virzīts, specializēts un vārda stingrākajā nozīmē individualizēts dzimuminstinkts." Neesmu pārliecināta, vai šis aforisms atklājis man Šopenhauera izpratni par mīlestību, tomēr šķita, ka tas daudz ko izskaidro. Nu ne jau par mīlestību, bet par viņu. Visu mūžu biju gribēju sev gudru džeku. Dabūju filozofu, bļaģ.

Kādā citā vakarā mēs diskutējām par masturbēšanu. Nekad nebūtu iedomājusies, ka man kādreiz būs puisis, kuru jāpārliecina par seksa augstvērtīgumu masturbācijas priekšā. Arī tas nenotika praktiski, bet teorētiski. Feisbukā, protams.

Pirmais no mūsu, nē – maniem, šķiršanās gadījumiem norisinājās bārā "Chomsky", turpat, kur pirmais randiņš. Tajā vakarā pēc nedēļu ilgas, konstantas, bet ne neprātīgas alkohola lietošanas atkal dzēru alu. Viņš jau bija pamatīgā reibumā, savukārt es tajā mainītās apziņas stāvoklī, kas šķiet daudz skaidrāks par skaidro. Atminos tikai brīdi, kurā izliekos, ka aizeju uz tualeti, bet patiesībā uzvelku mēteli un dodos prom. Bija februāris, nakts un lietus, un tas viss kopā likās ļoti skumji. Kad pamodos, nolēmu, ka šis ir īstais brīdis, kad noskatīties Trīra "Antikristu". Vienmēr biju gribējusi noskatīties, bet nekad nebija atradies piemērots brīdis, lai baidītos un murgotu.

Šo attiecību laikā man ir bijis vairāk seksuālo partneru nekā visas dzīves laikā. Skaitlis, protams, nav iespaidīgs, bet statistika gan interesanta. Lai pārvarētu kārtējās šķiršanās vai attaisnotu atkal-kopā-būšanu, man bija pašai sev un Aurelijai jāpierāda, ka man pohuj par viņu, ka esmu neatkarīga un arī maita. Tas bija veids, kā es varēju pieņemt un attaisnot attiecības ar viņu. Uz savām jūtām, ko agrāk biju radusi paust neviltoti un uz pilnu klapi, es centos skatīties ciniski, uz sevi – ar ironiju, bet uz viņu – ar žēlumu. Šķita tikai godīgi darīt lietas, kas agrāk būtu likušās nelietīgas. Šis nav tas gadījums, kad šķiršanās brīžos jutos tik vientuļa vai neapmierināta, ka būtu jāielaižas vienas nakts attiecībās ar puišiem vai, piemēram, viņa bijušo draudzeni. Drīzāk otrādi – centos jau laikus parūpēties par to, lai nenonāktu piekrāptās vai nelaimīgi iemīlējušās lomā.

Braucām uz viņa vecāku mājām no Jāņiem, ko pavadījām ar viņa draugiem. Es biju pārlaimīga, kad viņš mani feisbukā aicināja šos nenozīmīgos svētkus svinēt kopā, un nedaudz apmulsusi, kad pēc pusnakts un viskija pudeles viņš man piedāvāja kļūt par viņa draudzeni. Es to biju gaidījusi tik ilgi, ka biju jau samierinājusies ar to, ka tas nekad nenotiks, un varbūt arī nevajag. Tā kā alkohola līmenis asinīs viņam vēl neļāva sēsties pie stūres, mums pakaļ atbrauca viņa mamma, ko satiku pirmo reizi. Lai atbrīvotos no briesmīgajām paģirām, viņš iedzēra miegazāles. To es sapratu tikai pēc tam. Tā kā mani neieaijāja baltās ripiņas, es mocījos garlaicībā viņa tumšajā istabā. Paņēmu viņa datoru, lai ieietu feisbukā. Ievēroju, ka ekrāna apakšā ir trīs aktīvi word dokumenti. Ziņkārība man neļāva tajos neieskatīties, lai gan uz neko dižu necerēju, jo kas gan interesants varētu būt rakstīts word dokumentā. Divi no tiem bija kaut kādi referāti, bet trešais – vēstule. Izskatījās, ka viņš to rakstījis, lai nosūtītu man. Nezinu, kad viņš to bija rakstījis un kad plānoja nosūtīt. Visticamāk, neplānoja. Viņš man gulēja blakus, pārdozējis miegazāles, un es lasīju vēstuli. Daudzas reizes lasīju. Kādas 20. Es gribēju kaut kur iekopēt to vēstuli, lai man paliek, bet baidījos. Līdzās tam, cik man skaisti mati, viņš tur rakstīja, ka attiecību koncepts ir izsmelts vai kaut ko tamlīdzīgu. Ka varētu tikties, un ka man jau arī tas nāktu par labu. Protams, līdz brīdim, kad satikšu savu mūža vīrieti, viņš pieminēja. Tas likās gan skumji, gan mīļi.  Tā kādas 20 reizes lasīju, un zināju, ka nekad vairs neredzēšu to vēstuli.

Ja nu kādu interesē, kā tas viss beidzās. Viņš mani aizveda uz lidostu, es aizbraucu ceļojumā, aizgāju kalnos un tapu apskaidrota. Atgriežoties saņēmu ziņu feisbukā, ka viņam mana krāpniecība Kaukāza kalnos esot šķitusi neizbēgama, tāpēc arī pats iesaistījies romantiskā epizodē. Ko nu tur vairs. Es atbildēju, ka man ir vienalga. Bija jūlijs, es gulēju zālē savas mājas priekšā, un man tiešām beidzot bija vienalga.

Un vispār par vīriešiem nevajag domāt un runāt, Aurelija saka. Mēs, sievietes, šajā nodarbē iztērējam tik daudz laika, ko varētu veltīt, darot ko vērtīgu. Kaut vai lasot Šopenhaueru.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3