Šis tas interesants 2014. gada popmūzikā, rokmūzikā un mūzikā vispār
Visupirms nedaudz par to, ko es saprotu ar vārdu "popmūzika". Skaidrojošā vārdnīca, kas atrodama vietnē "Tezaurs.lv" piedāvā sekojošu skaidrojumu: "Estrādes mūzikas žanrs (sākot aptuveni ar 1960. gadu), kam raksturīgas vienkāršas, asi ritmiskas melodijas, kurās izmantoti, piemēram, afrikāņu tautas mūzikas elementi, elektroģitāras un sitamie instrumenti."
Kas īsti ir estrādes mūzika mūsdienās – grūti pateikt, bet fakts paliek – popmūzikas jēdziens un žanru dalījums kā tāds mūsdienās ir ārkārtīgi izplūdis. Konkrētas definīcijas žanru un subžanru jūrām lielākoties piešķir attiecīgā mūzikas paveida entuziasti. Tā, piemēram, atceros asiņainas cīņas dažādos interneta forumos par konkrētu smagā metāla paveidu piederību vienam vai otram žanram ("nē! tas nav doom, tas noteikti ir funeral doom! – "nē, tu vispār neko nesaproti!" utt.), taču pēdējo pāris gadu laikā šādas diskusijas ir zaudējušas savu aktualitāti, vai, iespējams, esmu zaudējis par tām interesi tā iemesla dēļ, ka mūzikas kategorizācija šķiet mazāk interesanta nekā tās klausīšanās.
Zināmu daļu mūzikas, ko mēdzu klausīties ikdienā, mēdz apzīmēt ar "indie" vai "indie rock" žanriem, kuri savu nozīmi laika gaitā ir zaudējuši pavisam. Vai "Radiohead" mūzika raksturojama kā alternatīvais roks, indīmūzika vai popmūzika? Un kāda tur galu galā ir starpība?
Tāpēc zem popmūzikas šoreiz ierindošu izpildītājus un albumus, kuri gluži vienkārši ir populārāki, plašāk zināmi, taču joprojām interesanti. Manā prātā vārds "popmūzika" zināmā mērā asociējas ar "laicīgu" mūziku, pretstatītu, piemēram, džezam un akadēmiskajai mūzikai, vairāk tiecoties izmantot jaunus instrumentus, tehnoloģijas un esošās tendences konkrētās desmitgades vai piecgades ietvarā. Tāpat arī rokmūzika liekas samērā novecojis vārds – vai vismaz tāds, kura nozīme jāatjauno. Galu galā visu likšu vienā maisā un nemēģināšu izšķirot.
- Džeka Vaita otrais soloalbums "Lazaretto"
Džeka Vaita muzikalitāti nav viegli raksturot. Lielu lomu spēlē viņa ģitārspēles stils, kuram līdzīgu atrast ir tiešām grūti – ne tikai pēdējo gadu mūzikā, bet elektriskās ģitāras vēsturē vispār. Kombinējot dažādus oktāverus, overdraivus un citus ģitāras efektus ar analogu ierakstu tehniku un lampu pastiprinātājiem, Vaits panāk unikālu ģitāras toni, kurš izklausās "jēls" un "brutāls". Tajā pašā laikā paralēli tam Vaits mēdz nodoties arī vecās kantrimūzikas un blūza skanējumam, tādējādi nav skaidrs – vai nākamā albuma dziesma būs smagnējs roks vai akustiska balāde.
Spilgti šo polaritāti iezīmē "Lazaretto" vinila versija, kurā dziesmai "Just one drink" ir gan elektriskas, gan akustiskas ģitāras dziesmas sākums – to, kurš skan, nosaka tas, kurā vietā platei pieskaras adata, proti, izmantota t.s. "dual groove" jeb divu celiņu tehnoloģija. Arī visa pārējā plate ir absolūts šedevrs vinila formātā, kurai piemīt vairākas unikālas īpašības – ko gan citu var gribēt no vinila izdevniecības "Third Man Records" īpašnieka. Bet par to jau gana rakstījuši daudzi.
Jāteic gan, ka manā sirdī Vaits vienmēr būs trakais, huligāniskais un nedaudz apjukušais "The White Stripes" līderis, nevis retro stila ikona, par ko viņš ir kļuvis tagad. Iespējams, tieši tāpēc izbrīnu rada viņa līdz perfekcijai noslīpētie videoklipi un izcilais pavadošais sastāvs. Šogad pabiju arī viņa koncertā "Opener" festivālā Polijā, un koncerts atstāja neviennozīmīgu iespaidu. Taču par spīti tam, "Lazaretto", manuprāt, ir viens no spilgtākajiem albumiem šajā gadā – katrā ziņā populārās mūzikas scēnā noteikti.
- Ansambļa "Manta" debijas albums "Manta"
Edgars Šubrovskis vienmēr, kopš darbojies mūzikā, ir spējis radīt oriģinālu un no visa pārējā atšķirīgu mūzika. Viņa šķietami asinīs ritošo miksli starp regeju, pankroku un velns zina, ko vēl, ir neiespējami sajaukt ar jebko citu. "Manta" nav izņēmums.
Manām ausīm ļoti tīkams ir ieraksta skanējums – analogi veikts ieraksts tomēr ir vērtība, kas šķiet kā atslodze no dažnedažādi digitāli pārmuhļīto ierakstu gūzmas. "Vecmodīgi" ir arī vairāki citi elementi grupas darbībā – analogo sintezatoru toņi ir interesanti un rakstura pilni, tāpat Šubrovska apdziedātie miliči un papīra vēstules jauki nojauc jebkādu ieraksta saistību ar mūsdienām – tas tikpat mierīgi varētu būt tapis astoņdesmitajos gados.
Pats interesantākais šajā albumā, manuprāt, ir tieši dziesmu teksti. Valodas spēles, noskaņu bagātība, gaumīgās atskaņas, liekvārdības neesamība un spēja emocionāli "trāpīt" Šubrovski manās acīs padara par vienu no talantīgākajiem vārdu autoriem latviešu mūzikā. Tas, tiesa, nav nekas jauns – arī iepriekšējos darbības gados tas ir bijis manāms, taču rodas sajūta, ka tieši "Mantas" albumā dziesmu tekstu kvalitāte ir sasniegusi līdz šim augstāko punktu.
- "Pink Floyd" albums "Endless River"
Iespējams, apspriestākais un strīdīgāk vērtētais ieraksts, kas izdots 2014. gadā. Albums sastiķēts (atvainojiet) no materiāla, kurš tika ierakstīts 1994. gadā, albuma "The Division Bell" ieraksta laikā, un ir instrumentāls – bez vokāla. Vēl arī šis oficiāli ir "Pink Floyd" pēdējais albums.
Manu prātu gan šajā gadījumā vairāk nodarbina nevis pats albums, bet gan sabiedrības reakcija. Tā, piemēram, "Endless River" ir kļuvis visu laiku visvairāk iepriekšpasūtīto (pre-ordered) albumu, vismaz pēc "Amazon UK" datiem. Citiem vārdiem sakot – to nopirka neskaitāmi daudz cilvēku, nezinot kā tas skanēs. Mūsdienās tāda prakse nav diez ko izplatīta, taču šāds notikums pats par sevi nav gluži negaidīts – "Pink Floyd" galu galā ir viena no visu laiku ietekmīgākajām un novatoriskākajām grupām pasaules vēsturē.
Par albuma muzikālo kvalitāti ir grūti domāt. Kaut kādā ziņā to var raksturot vienkārši kā kvalitatīvu ambientas un instrumentālas mūzikas albumu, tajā pašā laikā, ja to salīdzina ar pārējo "Pink Floyd" daiļradi, tas nenoliedzami ir bālasinīgs. Taču tad atkal – šāds salīdzinājums ir visai muļķīgs, ņemot vērā visu albuma tapšanas gaitu. Šis gadījums vienkārši fascinē ar to, kā cilvēki pieķeras tieši grupai, nevis tās mūzikai.
Galu galā pēcgarša tomēr nav viendabīga vai īsteni patīkama – ir grūti klausīties mūziku, ja ekspektācijas un spriedze nomāc iespēju to izbaudīt.
- Toma Jorka otrais soloalbums "Tomorrow’s Modern Boxes"
Es ļoti mīlu Toma Jorka mūziku. Ļoti. No sirds. Pirmo viņa soloalbumu "The Eraser" atklāju samērā vēlu – vēl pēc "Atoms for Peace" albuma "AMOK" iznākšanas ("Atoms for Peace" ir grupa, kura radās, Jorkam sasaucot citus mūziķus, kas palīdzētu izpildīt "The Eraser" materiālu koncertus. Procesa gaitā mūziķiem iepatikās šāds sastāvs, un tapa albums "Amok", grupā spēlē arī "Red Hot Chili Peppers" basģitārists Flī, "R.E.M" bundzinieks Džoijs Varonkers, "Radiohead" producents Naidžels Godrihs un perkusionists Mauro Refosko).
Iepazīstot "The Eraser", es atklāju pavisam citu Tomu Jorku – ne to, ko pazinu no "Radiohead". Internetā lasītie materiāli par viņa spēlētajiem DJ setiem un to dziesmu sarakstiem pēkšņi sasaistījās ar realitāti un vairs nepārsteidza – nācās pierast pie domas, ka viens no, manuprāt, ģeniālā mūziķa izteiksmes veidiem ir elektroniskā mūzika.
Laikam ejot, no sirds iemīlēju arī šo Jorka šķautni, taču jaunais albums pārsteidza atkal. Daļa no pavadījuma un ritma raisa asociācijas ar teju "lounge" tipa muzikalitāti, ko līdz šim vienmēr tiku vērtējis kā garlaicīgu. Atzīšu, nācās sevi nedaudz piespiest, lai meklētu interesanto tajā, taču centieni vainagojās panākumiem.
Šķiet, ka viss, kam Toms Jorks pieskaras, kļūst par zeltu. Tā, iespējams, ir ārkārtīgi nekritiska pieeja, tāpat kā mēģinājumi "spiest" sevi klausīties ko tādu, kas nepavelk, bet laika gaitā tieši šādi meklējumi mūzikā man likuši atrast visinteresantāko. Tāpat arī šeit – monotonās ritma pulsācijas, kuras pat vairs neatrodas uz robežas, bet ir krietni iekšā meinstrīma teritorijā, kļūst par fonu, kas labi izceļ Jorka tekstu smeldzīgumu un precizitāti. Paši teksti šajā albumā arīdzan koķetē ar popmūzikas tradīcijām, taču nekļūst banāli, drīzāk vēl rezignētāki, abstraktāki, aukstas ironijas pilni.
Ja būtu jākronē depresīvākais 2014. gada deju albums, tas noteikti būtu šis. Īsumā vēl jāpiebilst, ka albuma izdošanas veids arīdzan bija interesants – to palaida tautās kā legāli lejupielādējamu torentu, par kuru iespējams maksāt. Jaunākās ziņas liecina, ka šādā veidā Jorks ir nopelnījis aptuveni 20 miljonus dolāru, kas pirātisma laikmetā ir ievērojams skaitlis. Citiem vārdiem sakot, Jorks un Godrihs atkal eksperimentē ar mūzikas industrijas ikdienu (līdzīgi kā tas notika ar "Radiohead" albumu "In Rainbows").
- St Vincent "St Vincent"
Enija Erina Klārka jeb "St Vincent" ir viena no ikoniskākajām sievietēm mūsdienu mūzikas pasaulē. Viņas eksplozīvais un īpatnējais ģitāras spēles stils stipri atšķiras no ierastā, un ko līdzīgu mūzikā atrast ir grūti (lai piedod Anna Kalvi, bet viņas spēlēšanas stils šķiet vāja un blāva Klārkas stila atblāzma – nereti ir dzirdēti salīdzinājumi starp abām šīm māksliniecēm).
Jaunākajā albumā Klārka, līdzīgi kā Jorks, ļoti tuvu pietuvojas radioformātu stilistikai, taču viņas gadījumā tas viss izskatās pēc apzināti veidota konstrukta un eksperimenta. Dziesmu videoklipi un uzstāšanās maniere – viss kopējais tēls un stils balansē uz gluži vienkārši dīvainības, ja ne muļķības, robežas. Robotiskās kustības un mākslīgā horeogrāfija viņas daiļradē acīmredzami aktualizējusies pēc Klārkas sadarbības ar bijušo "Talking Heads" solistu Deividu Bērnu (2012. gadā iznāca viņu sadarbības albums "Love This Giant", tā tūres koncertos liels uzsvars tika likts uz horeogrāfiju).
Taču manās acīs šo albumu interesantu padara tieši retie "atklātības brīži" jeb muzikāli un tekstuāli momenti, kuros uz visa konstruētā fona asi izceļas tīra emocionalitāte – par spilgtāko piemēru varētu minēt dziesmu "Prince Johnny". Arī šajos brīžos Klārka izsakās neskaidri, un rodas iespaids, ka viņa ir iesprostota sevis radītajā tēlā, taču mani māc aizdomas, ka tas viss kopā ir viņas izdomāts triks, lai mūs apmuļķotu.
- "Wild Beasts" albums "Present Tense"
Šis ir mans visbiežāk klausītais 2014. gada ieraksts. "Wild Beasts" ir britu, khm, indīroka grupa, un šis ir viņu ceturtais albums pēc kārtas. Jāatgādina, ka grupa 2012. gadā uzstājās Latvijā – "Positivus" festivālā.
Smeldzīgs, bet ne apnicīgs, ritmisks, bet ne uzbāzīgs, lirisks, bet ne salds, muzikāli izstrādāts, bet ne pārlieku sarežģīts albums. Tiesa gan, visas šīs īpašības man izdevās saskatīt tikai ar laiku – pirmo klausīšanās reižu laikā tas šķita pārāk monotons, taču uzmanību noturēja dziesmu teksti. Valodas spēles, kurās tiek lietoti, piemēram, gramatikas konstrukciju nosaukumi, rada tādu kā rezignācijas sajūtu, tajā pašā laikā noturot emocionālu spriedzi. Jāteic gan, ka šis tiešām ir samērā "popsīgs" albums un arī banalitāšu tajā netrūkst, taču tās netraucē, drīzāk vienkārši iesēžas galvā – gluži kā popdziesmu melodijas.
Mūzika albumā veidota samērā minimālistiski, un katra nots šķiet rūpīgi pārdomāta. Tiesa gan, pretstatā iepriekš aprakstītajam "Mantas" albumam "Wild Beasts" nekautrīgi izmanto digitālus efektus un sintezatorus, taču dara to pietiekami gaumīgi un neuzbāzīgi. Tieši otrādi – šķiet, ka grupa izmanto pieejamos līdzekļus un izvilina no tiem tieši tādu skanējumu, kādu vēlas dzirdēt.
- Vladislava Nastavševa koncerts "Eskeipista dienasgrāmata 2"
Nastavševa koncertprogramma, kurā viņš izpilda paša sacerētās dziesmas ar Mihaila Kuzmina tekstiem, gan nav nekādi saistīta ar popmūziku, taču tas noteikti ir mans spilgtākais muzikālais piedzīvojums 2014. gadā.
Kā pēc koncerta spriedām, nevienam no mūsu kompānijas nekad nebija gadījies būt kādā koncertā vai izrādē, kurā auditorija būtu klusējusi tik uzmanīgi kā šajā. Biju domājis mēģināt par to uzrakstīt recenziju, taču pēc koncerta sapratu, ka nespēšu. Arī tagad ir grūti ko pateikt par šo koncertu. Tik koncentrētas emocijas gadās sastapt reti. Es ceru, ka arī 2015. gadā izdosies sastapties ar tik dziļu un patiesu mūziku. Starp citu, koncerts joprojām ir JRT programmā.
Vēl no 2014. gada ierakstiem interesanti likušies: grupas "Biezoknis" albums "Jūsu draudzene tiecas pēc jums, taču izjūt arī bailes", "The Big Bluff" ar albumu "The Big Bluff", "Aphex Twin" – "Syro", "Swans" – "To Be Kind", "Beck" – "Morning Phase", "Flying Lotus" – "You’re Dead", "Teho Teardo & Blixa Bargeld" – "Spring", "Brian Eno / Karl Hyde" – "High Life", "Mac DeMarco" – "Salad Days" un citi.
3