2014. gada nevārdu mudžeklis gaida spārnotu atrisinājumu

2. februārī 2014. gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena aptaujas rīkotāji paziņos rezultātus, ko guvuši, izvērtēdami sabiedrības iesūtījumus (šogad aptuveni pustūkstoti). Akcija notiek jau divpadsmito reizi. Kaut kur starp paradoksiem un galējībām, spožumu un pliekanībām – valoda dzīvo, latvieši neklusē.

Īpatnēji vai varbūt likumsakarīgi – katru gadu šai akcijai iesūta vismaz divreiz vairāk nevārdu (nepatīkamu, nevēlamu, nepareizi darinātu vārdu, barbarismu) nekā tādu vārdu, ko gribētos atzīt par gada skanīgākajiem vārdiem vai arī latviskiem, nevainojamiem jaundarinājumiem.

Tā vien šķiet, ka labs jaunvārds ir kā ar uguni meklējams – bet varbūt diemžēl tā arī paliks, citējot kādu valodas samudžinājumu: "nav pieejams visos reģionos"? Gada vārda akcijai ir divas funkcijas – parādīt, kāda valoda ir, un ļaut padomāt, kāda tā varētu būt – skaidra un kaut nedaudz tīrāka. Vismaz presē un publiskos iestāžu un uzņēmumu paudumos.

Apmēram astoņus gadus vērojot akciju un līdzdarbojoties tajā, uzdrīkstos apgalvot, ka viss aptaujā iesūtītais kopums (ne tikai trīs izvēlētie uzvarētāji) gan palīdz vērtēt valodas kvalitāti, gan arī sniedz atskatu uz atsevišķiem spilgtākajiem notikumiem dažādās dzīves jomās 2014. gadā – no tādiem sīkumiem kā "maisiņš vajag?" līdz augstāko amatpersonu daiļrunībām.

Varbūt kognitīvā lingvistika, filosofija un psīcholoģija kādudien spēs apstiprināt (vai arī apgāzt, noliegt) pieņēmumu, ka aptaujas žūrijas pētīto vārdu un teicienu klāsts laikmetīgi raksturo latviešu domāšanu. Atsevišķi pētāma lieta gan publicistiem, gan lingvistiem varētu būt iesūtītie gada samudžinājumi jeb savārstījumi (tā tos atsevišķi klasificējām 2006. gadā – skatīt "TVnet" un "Delfos"). Zīmīgi, ka savārstījumi biežāk pamanīti nevis sadzīviskās sarunās, bet uzņēmumu un iestāžu publikācijās. ("Siers, Mālpils, maztauku, cietais" un "'Transporta attīstības pamatnostādnes 2007.–2013. gadam' stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskata projekta sabiedriskās apspriešanas uzsākšana").

Turpmākajā tekstā ietverti un pēdiņās likti gan daži "vismīlētākie" vārdi, gan arī daudzi "visnovērotākie" nevārdi un neteicieni – gandrīz visi ir no 2014. gada vākuma.

Cik viegli gan būtu aizbildināties, ka stāvoklis mūsu valodā "ir tāds, kāds tas ir"! Tomēr, izpētot iesūtījumus, ir pamanāms "trends", ka sevišķi "fantastiski" samudžinājumi īpaši naski plūst "medijos", nevis kādās citās "trubās". Un cik vienkārši ir kļūt par slavenu teicēju pašā Saeimas sēžu zālē – "Ēd zupiņu!". Tikmēr "dīvāna pilsoņi" var savā nodabā cīnīties ar ikdienas "čakariem" – vai varbūt vienkārši nodoties "savādākām humānām pieredzēm"? Laiks visu aizslauka, gan jau aizmirsīsies arī presē minētā "Artura Kaimiņa sivēnmāja".

Laiki mainās, bet, par tikumiem runājot, 2014. gadā ticis sacīts – "sievietei nav izcilākas profesijas kā mājsaimniece". Labi, ja viņai palīdzējis kāds "portfeļu pārvaldīšanas daļas vadītājs", jo – kā citādi lai tiek galā ar pagājušā gada "budžetīgāko" problēmjautājumu: "Cik tas ir latos?".

Pēc iepriekšējo gadu draudīgajām "konsolidācijām" un "kancelēšanām" – saldi augļi! Beidzot atkal varam "pavilkties" par jaunām izklaidēm un vaļaspriekiem, piemēram, kad ilgi kāroto "lolojumdzīvnieka pasi" saņem tavs "pigmeju punduŗezis"! Ēdot "sieviešu auksto gaļu", beigās jāuzkož kāds "brūnītis" un jāpiedzeŗ "smūtijs", bet nav vēl īsti nojaušams, kāda pēcgarša būs solītajiem "elektrības produktiem".

Nesenajā gadumijā, priecādamies par izpušķotām "neglītēm", varējām "kopistiski" mieloties ar "maltās gaļas masu", "pasmeķēt" jaunākās "vrapmaizes", kā arī sevišķi "neprokrastinēt" ar pašiņu "bildēšanu". Varbūt kādam sanāca labs "videokuriōzs", un izraisījās viegla "humidācija". Ja nu izdevīgāk ir būt "nerīdziniekam", nesaēsties visus tos "krāmēdienus" un "draņķēdienus"? Tie, kas dzīvo "galvas pils sētā", par sabiedriskā transporta biļetēm drīz jau varbūt maksās "maksimāli iespējamo līgumcenu", bet ielās un krustojumos "strēdzekļi" neizzudīs.

Ja eksistē kāda īpaša "interneta valoda", tad šo saziņas vidi raksturojis tas, ka "soctīklotāji" var ikvienam, kas nav iepaticies, vienkārši pievienot "negātīvo plūsu" – tas taču ir "optimālāk" nekā "oflainā" rādīt "lamu pirkstu". Par to vajag vairāk "advokātēt"!

Polītiskā dzīve "Mildas" apkārtnē risinājusies tā, ka joprojām spējām apcerēt "lablikumības" priekšrocības, kamēr vien "Baltijas valstu sadarbībā nav slikto ziņu". Bet vienlaikus "visapkārt globusam" ne tikai "kremļologi", bet arī citi "eksperti" būs jau skaidri atzinuši, ka "lēti polītiķi maksā dārgi". Pamanītā un "neviennozīmīgi" vērtētā "kolorado lenteņu" un "kremlinu" aktīvitāte – tā gan nav nekāda jokaina "kutikulēšana", bet gan tikpat slidena lieta kā "neredzamā atkala" (nez kādēļ ārzemnieciski dēvēta par "melno ledu").

Reģionu dzīvi pāršalca kāda itin pēkšņa "lāča izņemšanas operācija". Nedrīkstam zaudēt prasmi pareizi tikt galā ar "izspiedējvīrusiem", jo viens spārnots teiciens jau brīdina: "pa lielam iezīmējas intellektuālā potenciāla samazināšanās", bet cits vieš cerību – "īsti vīrieši atkal valdīs" –, protams, savos dienu pēc dienas un gadu pēc gada "ieņemamajos" amatos.

Modes pasaulē katrs runā, kā vien ienāk prātā: "glamūrajos" "šovrūmos" "fascinējoši" "implementētā" "innovācija" "pašmāju" "blogeŗiem" "uz tekošo brīdi" "padarījusi iespējamu" "veiksmes stāstu" "čivošanu"! ... Ja vien konservātīvākā publikas daļa par to pārāk "nešūmētos" un neaizmirstu, ka taču "melns melnu nemaitā".

Reklāmā un tirgvedībā par visai "lustīgu" būtu jāatzīst reklāmsauklis "Mēs esam pērkamākie!". Tas, ka "Eirozona pievienojas Latvijai", ir izrādījies īsts "žetons". Ja komersants prot "deliverēt" tādu "verķi" kā "Induļa un Ārijas kredits", tad nav pat vajadzīga nekāda "negodīga komercprasme" – sokas tik labi, ka labāk "sokties" nemaz nevar.

Pietiekami daudz arī tīri valodniecisku jautājumu. Vai tādi epiteti kā "lauva", "zvaigzne", "cūka" un vārds "amatpersona" būtu jāloka ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu dzimtē? Tāpat arī – vai būtu jācenšas redakcionāli "optimizēt", piemēram, tādu reklāmas tekstu kā "tīrītājs iztīra netīrumus, kuŗus pat necerējāt iztīrīt", mēģināt to kaut kādā veidā "apgreidot" – vai arī atmest ar roku un "tapināt" pilnīgi jaunu?

Nobeigumā jāatzīst: šo pārdomu un novērojumu sarakstīšanu ir "preventīvi" apsteidzis krietni pieredzējušais filologs Aldis Lauzis, kuŗš jau pagājušā novembrī "čivinātavā" jeb "tviterī" paudis:

"... izcila karikatūra par publiskās saziņas valodas kultūru, jo viss tajā redzamais mazākās devās sastopams ik uz soļa. Nedomāju, ka tā savārstījuma autoriem ir sevišķi liela vara. Gluži vienkārši ir augsts funkcionālo analfabētu procents. Es ceru, ka mums reiz būs tāda izglītības sistēma, kas ikvienam liks cienīt un ievērot gramatiku un loģiku."

Par Latviešu valodas attīstības kopas darbību, tekstā lietoto klasisko latviešu pareizrakstību un gada vārda akciju var plašāk uzzināt kopas vietnē.