Redzējumi
17.03.2016

16. marts – interpretācijas mēģinājums

Komentē
9

16. marta gājiena kā rituāla noturīgums kļūst saprotams, ja patur prātā, ka vēstures pieminēšanā var slēpties arī protests pret šodienu.

Pirms izklāstu savu interpretāciju, jāmin, ka tā neskar vai skar mazāk pašus leģionārus, viņu laikabiedrus un ģimenes locekļus, kuriem pieminēšana kā tāda, visticamāk, ir noteicošā. Tāpat interpretācija neattiecas uz gadījumiem, kad gājiens tiek izmantots politiskās interesēs vai kad indivīdu elektrizē piedzīvojuma elements (vērienīgie drošības pasākumi, provokāciju gaidas utt.). Jāpiemetina arī tas, ka mēģinājums interpretēt kādu rituālu vai praksi nenozīmē simpatizēšanu tai vai tās noraidīšanu.

Tātad kādēļ interpretācijā ir pieņēmums par gājienu kā protestu?

Pieļauju, daļa latviešu sabiedrības intuitīvi vai pārdomu rezultātā uzskata, ka valsts politiskā elite, pret kuru daudziem ir pretenzijas, ir veiksmīgi "pielīmējusies" virknei piemiņas dienu. Respektīvi, šai daļai rada diskomfortu bijušo komunistiskā režīma darboņu vai vienkārši ļaužu, kuru darbības atbilstība valsts interesēm šķiet apšaubāma, aktīva līdzdalība 11. novembra, 18. novembra u.c. atceres pasākumos. Tas varbūt skanēs pārāk asi, bet piemiņas rituāli tiek it kā sakompromitēti.

No šī viedokļa 16. marts ir laiks un vieta, kur netīkamais "oficiozs", ja tā var teikt, nebāžas. 16. marts šīs sabiedrības daļas ieskatā varētu būt protests pret elites mēģinājumiem piesavināties vēsturi, uz ko, atgādināšu, vai nu elites atsevišķu locekļu agrākās, vai pašreizējās darbības dēļ tai nav morālu tiesību.

Liekas loģisks arī pieņēmums, ka gājieni turpināsies, kamēr vien 9. maija atcere Rīgā notiek tā, kā nu tā notiek. Šādā kontekstā gājiens ir tā dalībniekiem pašsaprotami nepieciešama alternatīva viņu vērtējumā aplamam, pazemojošam vēsturisku notikumu traktējumam. Gājiens kā protests pret 9. maija rituāliem.

Iespējams, gājiena dalībnieku motivācijā ievijas arī citi elementi. Piemēram, uzskats, ka Latvijas kā valsts un latviešu kā nācijas apdraudētības līmenis joprojām ir augsts, tādēļ ir nepieciešama vēstures aktualizēšana, tās pārdzīvošana vēlreiz. No šī viedokļa gājiena rituālā ir arī pārmetums elitei par Latvijas un latviešu interešu nepietiekamu aizstāvību. Pārmetums – protests.

Jāpatur prātā arī tas, ka leģionāri – pareizāk sakot, gājiena dalībnieku un atbalstītāju versija par viņiem – ir ļoti svarīgi, mēģinot rast papildu jēgu un nozīmes mūsdienu situācijā, tajā, kā daļa latviešu jūtas šobrīd.

Piemēram, kolektīvajā atmiņā ir konstrukcija, ka ļoti bieži latvieši ir bijuši, tā teikt, vēstures objekti, nevis subjekti – objekti citu valstu "dīlos" utt. Leģionāri šajā interpretācijā nozīmē zināmu nepakļaušanos šādam objekta statusam, mēģinājumu izvirzīt savas prioritātes. Ja pieņem, ka daļai sabiedrības arī mūsdienās ir bažas par "aizkulišu darījumiem", kuros Latvija ir maiņas monēta, leģionāri kļūst emocionāli saprotami un nepieciešami.

Tāpat šī (16. marta atzīmētāju) versija par leģionāriem ļauj norobežoties no valstiskuma zaudēšanas bez militāras pretošanās 1940. gadā. Nepretošanās šādā versijā ir tālaika politiskās elites atbildība, savukārt leģionāri rāda nosacītās "īstās tautas" gatavību cīnīties.

Vēl man šķiet pieminēšanas vērts tas, ka noteiktā latviešu sabiedrības daļā ir aktuāla nepieciešamība pozicionēt Latviju kā savrupu no "lielajiem spēlētājiem". Šajā konstrukcijā Latvija ne tikai nav bijušās PSRS un Krievijas telpā, tas būtu pašsaprotami, bet arī ietur piesardzīgu distanci pret "Rietumiem", kas daļai cilvēku Latvijā asociējas ar dažādām, teiksim tā, nebūšanām. Leģionāri ar savu (atkārtoju, runa ir par subjektīvās vēsturiskās atmiņas formulējumu) "ne par Staļinu, ne par Hitleru" ir it kā šādas nostājas priekšteči.

Ceru, ka ieskicētā interpretācija ir kaut cik distancēti izsvērta. Tomēr mani subjektīvi šajā "stāstā" vairāk interesē cits aspekts.

Kāpēc mūsu vēsturiskajā atmiņā pieminēšanas vērtais, tas, ko mēs apzīmējam kā "izcilu", "varonīgu", vairumā gadījumā ir tik – man trūkst korektu apzīmējumu – tumšs, saistīts ar ciešanām, tieši vai pastarpināti saistīts ar militāri politisko vēsturi? Neapšaubu šo naratīvu nepieciešamību, jautājums ir par proporcijām. Vai tiešām mūsu vēsturē it bijis tik maz ne-tumšā, ko mēs tikpat labi varētu lietot kā apliecinājumu izcilībai, varonībai? Piemēram, man liekas – tas ir kaut kas neiedomājams, apbrīnojams, ka kara izpostītajā Rīgā jau 1919. gada 28. septembrī atklāja Latvijas Augstskolu (šobrīd Latvijas Universitāti). Nekā nav, ir neskaitāmas citas problēmas, bet atklāj augstskolu! Kāpēc mēs nesvinam 28. septembri? Nesvinam šo varonību? Un tai līdzīgas.

Turklāt man ir aizdomas, ka šī situācija nav raksturīga tikai Latvijai (vai Baltijai, Austrumeiropai). Vai cilvēkiem vispār raksturīgi "plus" zīmi pieņemt kā pašsaprotamu un tādēļ mazāk būtisku kolektīvajai atmiņai? Varbūt mūs attur aizdomas, ka "pozitīvais" kolektīvajā atmiņā var viegli vulgarizēties līdz autoritārās sabiedrībās daudzkārt pieredzētajām "pozitīvajām mitoloģijām", līdz sevis slavināšanai, no kuras savukārt nav grūti ieslīgt citu noniecināšanā? Varbūt cilvēkus vispār vēsturē (plašā nozīmē) vairāk hipnotizē ciešanas un nāve?

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9