"Anglija un Austrālija drīz var nonākt izolācijas stāvoklī, salīdzinot ar pārējo pasauli auto vadīšanā, jo vēl arvien piekopj braukšanu pa kreiso pusi. Eiropā bez Anglijas to dara vienīgi vēl Islandē un Zviedrijā. Pēdējā nesen vēl izšķīrās kreisās puses satiksmi turpināt, bet tagad savu lēmumu nodomājusi grozīt un drīzumā pāriet uz braukšanu pa labo pusi, kā tas ir visā pārējā Eiropā." "Londonas Avīze", 1961. gada 10. marts
Simts gadi šķiet pagalam garš laiks. Droši vien tāpēc, ka vairumam cilvēku tik ilgi nodzīvot vismaz pagaidām neizdodas, bet tie, kam palaimējas, ir drīzāk izņēmums, ne likumsakarība. Līdz ar to nav ne mazāko iespēju gremdēties gadsimtu senās atmiņās. Lūk, arī Latvijas valstij nākamgad tiks atzīmēta 100 gadu jubileja, un tas nekas, ka lielāko daļu šī laika mūsu valsts pastāvējusi vien kā ideja vai priekšstats, nevis fakts, – neviens pats tos visus simts gadus tāpat nebūtu spējīgs atcerēties. Arī par mākslas un vēl visādiem darbiem iegājies sacīt, ka to patieso vērtību iespējams noteikt vien pēc gadiem simts: un droši vien ne jau tikai tāpēc, ka autors vai autore tajā laikā jau būs pagalam un nespēs sevi aizstāvēt. Vienkārši laiks ir tāds izdomājums, kura vērtība, kā cilvēkiem labpatīk domāt, pieaug līdz ar tā izstiepšanos garumā. Arī ēdiens ātrās apkalpošanas restorānā taču pašsaprotami ir lētāks nekā tajos ar vienas, divu vai trīs Mišelina zvaigznīšu lēnumu.
Tomēr laiks un arī tā uztvere, kā jau sen paticis aprādīt mūsu pašu asprāšiem, bet pēcāk arī pašam Einšteinam, ir pagalam stiepjams jēdziens, proti – tas ir relatīvs. Par to kādudien aizdomājos, atminējies, ka, piemēram, Zviedrijā vēl līdz pat 1967. gadam bija kreisās puses satiksme – gluži kā Lielbritānijā un daudzās tās kādreizējās kolonijās (vēsturiski, protams, kreisās puses satiksme ir krietni vien racionālāka, jo pretimbraucēji ir spiesti cits citam tuvoties ar to roku, kurā ir satverts zobens vai cits ierocis, bet ne par to šoreiz ir runa). Vai mūsdienās, kad uz Stokholmu no Rīgas ar visu auto var aizkuģot vienas nakts laikā, kāds to vispār vēl var iedomāties? Šaubos gan. Internets bez čerkstoša iezvanpieejas modema mums šķiet tikpat mūžīgi klātesoša realitāte kā pasaule bez peidžeriem, Bībeles stāsti un tēli no sengrieķu varoņteikām.
Toties mums tuvās un it kā daudzējādā ziņā mīļās, pat radniecīgās Skandināvijas valstis ir tumsā tītu noslēpumu pilnas, un nē – šoreiz es nedomāju Knuta Hamsuna rēgu, norvēģu "death metal" nozari vai Ingmara Bergmana filmas. Ko vērta vien ir Zviedrijā vēl 20. gadsimta 30. gados aizsāktā, Otrā pasaules kara laikā it kā pašsaprotami praktizētā, bet arī pēc tam vēl līdz pat 1975. gadam tā vai citādi īstenotā un eigēnikas idejās balstītā piespiedu sterilizācijas politika, tādējādi nodrošinoties pret "sabiedrībai nevēlamu" personu vairošanos. Nav grūti iztēloties, ka tā kādā priekšvēlēšanu kampaņā simpātiska piepeši varētu izlikties arī dažam jaunāko laiku politiķim – un gan jau arī tepat Latvijā. Negribīgi, bet tomēr par šo kauna traipu Zviedrijā pie varas esošie sāka runāt vien pašā 20. gadsimta nogalē, droši vien izbijās no tūkstošgades mijā sagaidāmā pasaules gala.
Cilvēka atmiņai ir selektīva daba. Labo, sev vēlamo un tīkamo mums patīk lolot un atcerēties, neērto, neizdevīgo vai netīkamo mēs labprātāk iztēlojamies par nebijušu, neesošu. Zobu sāpes mēs aizmirstam jau nākamajā dienā pēc ārsta apmeklējuma, lai gan tas nebūt tās nav padarījis mazāk reālas un reiz bijušas. Izmetot no atmiņas nevēlamo, laiks it kā saspiežas – tas ir gandrīz tāpat kā no grāmatplaukta izvācot daļu grāmatu, bet pārējās sastumjot atpakaļ vienkopus. Tukšuma summa jau no tā nemainās, mainās vien tukšuma atrašanās vieta.
It kā pašsaprotamais simtgades ilgums liedz saskatīt šāda laika perioda nožēlojamo īsumu. Nākamgad ar visādiem jautriem, svinīgiem un varbūt pat garšīgiem izrīkojumiem svinēsim 100 gadus kopš netkarīgas Latvijas Republikas pasludināšanas brīža, taču tepat netālu esošā neatkarīgā un visādi citādi mūs allaž interesējošā Somijas valsts ir tikai nepilnu gadu jaunāka. Un pat mums te ziemeļu pusē tik mīļotais dienvidu ceļojumu galamērķis – saulainā Itālija – kā vienota valsts ir pagalam jauns izveidojums, uzradies pasaules kartē tā ap mūsu pašu jaunlatviešu kustības ziedu laiku.
Dažādu uz gaidāmās simtgades fona pārsteidzošu vai satraucošu notikumu Latvijas vēsturē netrūkst, jo, pavei, sievietes piedalīties vēlēšanās tagadējās Latvijas teritorijā varējušas jau 1905. gadā, bet Šveicē tikai kopš 1971. gada, taču Saeimas sēdēs jau pēc Latvijas nodibināšanas deputātiem bijis ļauts izteikties nevis vienā valsts valodā, bet gan trijās – vai nu latviski, vai vāciski, vai krieviski (visticamāk, pārējiem tās visas bijis arī jāsaprot). Netrūkst arī pieminēšanas vērtu un varbūt jubilejas gadā ne pārāk tīkamu notikumu, un nē – tas nav tikai jau pēc Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas īstenotais holokausts vai padomju represijas. Pat pārlūkojot Ulmaņa vienības jeb autoritārisma laikā izdotus pārskatus par valsts tautsaimniecībā notiekošo izaugsmi, grūti nepamanīt, ka, piemēram, bezdarba problēma tikusi risināta, tā teikt, integrēti ar valsts infrastruktūras attīstību, tāpēc ceļu un labiekārtošanas darbos plaši likts lietā nevis tolaik vēl neizgudrotais Eiropas Savienības līdzfinansējums, bet gan piespiedu darbs (īpaši nešķirojot kungus un dāmas).
"Tev mūžam dzīvot, Latvija!" Jāzepa Vītola meldijā kori mēdz dziedāt un droši vien arī nākamā gada dziedāšanas svētkos dziedās Viļa Plūdoņa vārdus, taču, lai kā būtu gribējies Plūdonim vai kādam citam, ar "pašu Dievu senseno" mūsu valstiskumam, mūsu vēsturei un arī tagadnei ir visai attāls sakars, bet ar še dzīvojošajiem, turklāt nebūt ne uz saules mūžu cerošiem un neba allaž mums tīkamus darbus darījušiem ļaudīm gan visai ievērojams. Un vēl jāņem vērā, ka savu īpatnu iespaidu ar savu dzīvi un darbošanos (vai arī nekā nedarīšanu) mēs varam atstāt arī uz tuvākos vai tālākos kaimiņos mītošajiem. Pat ja tās būtu tikai atmiņas vai enciklopēdijās atrodami vēstures fakti.
0