10 spilgtākie iespaidi Latvijas teātrī 2014. gadā

Skatuve – Aisedora. Tas, ko aktieri izdara ar septiņu flīģeļu palīdzību tukšā skatuves telpā JRT izrādē "Peldošie-ceļojošie", nekā citādi kā par brīnumu nav nosaucams. Scenogrāfija, kas tapusi, režisoram Vladislavam Nastavševam sadarbojoties ar scenogrāfi Moniku Pormali, iedarbina telpu, dabū laukā no tās neticami bagātus nozīmes slāņus. Mūsu acu priekšā tiek uzburtas fantastiskas norises – piemēram, telpa dejo. Skanot mūzikai, aktieri tik virtuozi pārvieto milzīgos klavieru korpusus, kuri satuvinās un attālinās, savijas un atritinās, it kā viņi  būtu kļuvuši par kādu klavierēm trūkstošu locekli – ceturto kāju vai rokām. Kustīgie objekti rada jaunu tēlu, kura sastāvdaļas tie vienlaikus ir un nav, – stilizētu dejas stihiju, kas tik ļoti atgādina jūgendstila gleznotāju iemīļotās dejotājas Lū Fulleri un Aisedoru Dunkani, ko tie gleznoja plīvojošos kostīmos, lai iemūžinātu pašu dejas garu. Vienkāršāks, bet tikpat izteiksmīgs tēls – ledus iešana Ņevā: Baibas Brokas Poļina lēkā pa ļodzīgajiem klavieru korpusiem kā pa ledus gabaliem, priecīgi saucot: "Ledus iet!" Pats noslēpumainākais tomēr ir cits skats, kuram neko līdzīgu teātrī redzējusi neesmu. Četriem rindā stāvošiem flīģeļiem, kuros noslēpušies aktieri, pēkšņi izaug ceturtā (dzīva!) kāja, un tie aizslīd uz skatuves aizmuguri – lēni paceļas vāki un virs tiem aktieru galvas. Sabiezējot dūmakai, pustumsā redzamas vienīgi cilvēku galvas, kas it kā peld telpā pusotru metru virs zemes. Tīrs skatuves sirreālisms! Ar dekadentisma aktualizēto nogrieztās galvas motīvu (Salomes, Judītes sižeti). Motīvs, kas netieši saistās ar Sudraba laikmeta mākslas noskaņām un pavisam tieši – ar Kuzmina romānu, kura galvenā varone – izrādē Sandras Kļaviņas Ļoļečka – tīko redzēt pie savām kājām veselas trīs (vīriešu) galvas uzreiz.

Nezinu, vai izdosies. Dailes teātra Mazās zāles izrādei "Visas viņas grāmatas", ko iestudējis Dmitrijs Petrenko, ir gara uvertīra, pirms atskan vārdi. Daiņa Grūbes Mihaels sēž gultā ar muguru pret publiku, bet viņa seju redzam nosūbējušā spogulī. Tad aktieris atgriež ūdens krānu, mazgā rokas, slauka tās, nostājas skatītāju priekšā, bet, pirms pacelt acis, aizgriežas. Un tikai tad. Sīko darbību virtene ir klasiski pareiza koncentrēšanās lomai. Izrāde pārsteidz – tik maksimāli patiess, neaizsargāti atklāts ir dīvainais mīlasstāsts starp zēnu, vēlāk jaunu vīrieti, un bijušo koncentrācijas nometņu uzraudzi, kuru lomās Dainis Grūbe un Esmeralda Ermale. Rodas ne tikai pateicība, bet pat tāda kā izredzētības sajūta – teātrī saņemt šādu dāvanu. Jo asāk to izjutu tādēļ, ka tik bieži mums teātrī dāvina negaumīgas falsifikācijas un lētas klišejas, agresīvi uztiepjot tās par ko īstu. Nezinu, vai izdosies, bet turpmāk, izsakoties par izrādēm, gribētu ņemt vērā tos – visaugstākās kvalitātes – kritērijus, ko izvirza "Visas viņas grāmatas".

Jauna nominācija. Ierosinu iedibināt jaunu "Spēlmaņu nakts" nomināciju – Gada parūka, jo pirmo reizi vairāku gadu desmitu laikā radies reāls nominācijas pretendents: Jaunā Rīgas teātra parūku un grima mākslinieces Sarmītes Balodes radījums Andra Keiša Ostapam Benderam "Divpadsmit krēslos". Melnā parūka ar šiki izbužināto šķipsnu, kas atgādina stilizētu velna ragu, būdama īsts mākslas darbs, apslēpj to, kas jāapslēpj, kā arī pievērš uzmanību Bendera, iespējams, infernālajai dabai. Īpaši šis veikums izceļas uz Latvijas teātra aizgājušo dekāžu bēdīgo parūku pieredzes fona, kad visbiežāk, vēloties nomaskēt sirmumu vai nodevīgos laukumiņus galvvirsās, aktieri vizuāli tikuši padarīti līdzīgi perversiem tipiem.

Izeja bezizejā. Par spīti apgalvojumam, ka viens nav karotājs – ne reālā kaujas laukā, ne tādā kolektīvā mākslā kā teātris, – aizejošais gads devis vairākus pierādījumus par pretējo. Viens aktieris var piešķirt jēgu pat visai izrādei, ja tā ir virspusīga, ārišķīga, kā to izdara Artūrs Skrastiņš Šarla Bovarī lomā Dailes teātrī izrādē "Bovarī kundze", ko iestudējis Rolands Atkočūns. Aktieris var padarīt dzirkstoši asprātīgas epizodes, kur piedalās, ja izrāde ir nedrošs jauna režisora pirmais teātra zīmējums, – kā tas izdodas Ivaram Kļavinskim Bajana lomā Majakovska "Blakts" iestudējumā, ko Nacionālajā teātrī veicis Dāvis Auškāps. Aktieris var saglābt sava tēla un savu pašcieņu, piedaloties neprofesionāla iestudētāja organizētā skatuves vēstījumā, kā tas veicies jaunajam aktierim Mārtiņam Upeniekam kalēja Mārtiņa lomā Valmieras teātra izrādē "Vienādas asinis", ko uzvedis Mārtiņš Vilkārsis. Kaut arī tā ir izeja bezizejā, tomēr apliecina ne tikai talantu un profesionalitāti, bet arī pašcieņu un atbildību pret savu darbu. 

Spoku skapis. Prožektors no tumsas izķer scenogrāfa Aigara Ozoliņa būvēto miniatūro idillisko zemnieku sētu ar niedru jumtu un zaļu zālīti visapkārt. Spilgti apgaismotā mājiņa šķiet peldam gaisā starp debesīm un zemi, jo mēs jau neredzam, ka tā novietota uz milzīga skapja, no kura cits pakaļ citam lien laukā dīvaini ļaudis, ko iemieso aktieri Ināra Slucka, Astrīda Kairiša, Madara Saldovere vai Dita Lūriņa, Uldis Anže, Normunds Laizāns, Jānis Skanis, Uldis Norenbergs. Baltām sejām, koši sarkanām lūpām, rozā iekaisušām vai melnu loku apvilktām acīm, ģērbti baltā apakšveļā un melnās goda drēbēs. Viņi kustas drudžainā paātrinājumā vai it kā lēmētā mierā, bet sejas sašķobās dīvainās grimasēs, kur mijas inde, agresija, skumjas, viltība, maigums, vientiesība... To, ka Elmāra Seņkova iestudētās Nacionālā teātra izrādes "Ezeriņš" aktieru īpašais grims un groteskā spēles maniere ir veiksmīgi stilizēts ekspresionisms, sapratu uzreiz. To, ka izrādes personāži izlien no tradicionāli par harmonisku uzskatītās latviešu lauku sētas zemapziņas, – tikai šobrīd, pūloties noformulēt spilgtākos aizgājušā gada iespaidus teātrī. To, ka viņi, iespējams, ir mirušie, kas tiecas izlauzties virszemē, lai mums izstāstītu savu kaislību stāstus, ko apjēguši vien aizejot, arī tikai tagad. Daži izpildītāju smīni, smaidi, šķietami neloģiskas intonācijas, negaidīti muzikāli akcenti rada fantasmagorisku iespaidu – it kā tu nejauši būtu nokļuvis Hofmaņa, Po vai Bulgakova tēloto iemiesojušos miroņu saietos. No daudziem citiem teātru stāstiem, kas Latvijā ir nu jau labi apgūta teritorija, šie dīvainā kārtā atšķiras ar... optimismu. Kaut arī stāstītāji ir ļaudis un citas būtnes, piemēram, blusa, kuru sen vairs nav. Jo katram no viņiem ir bijusi kāda liela kaislība. Pēc "Ezeriņa" uzmanīgāk gribas likt kājas pie zemes, zem kuras taču...

Gandrīz neticams izteiksmīgums. Pirms pāris nedēļām vēlreiz noskatījos 2012. gadā tapušo JRT izrādi "Tumšās alejas", ko iestudējis Vladislavs Nastavševs. Uzvedums divos ekspluatācijas gados neko nebija zaudējis, tas bija pat vēl kompaktāks un enerģētiski uzlādētāks nekā pirmizrādē. Starp daudziem citiem uzmanību saistošiem izsmalcinājumiem īpašu uzmanību pievērsa Baibas Brokas seja, precīzāk – tās gandrīz vai neticamais izteiksmīgums. Būtu nepieciešamas dzejnieka dāvanas, lai adekvāti aprakstītu kaut vai to, kā aktrise "strādā" ar acīm, kuras spējīgas, vaibstiem pat nemainoties, sasildīt, pacelt, nogremdēt, iznīcināt, skumt, iekvēlināt, nomirt vai piedzimt. Un ja vēl ņem vērā mākslinieces līdz virtuozitātei izkoptās balss intonācijas un ķermeņa kustību precizitāti... 

Izrāde, kas piemeklē. Lietuvieša Oskara Koršunova Dailes teātrī iestudētā izrāde "Izraidītie"  skatītājus piemeklē – ar dārdošu troksni, agresīvām kustībām, asām košu prožektoru maiņām. Kā Noasa plūdi. Režisors, attēlojot ekonomisko bēgļu ceļojumu autobusā no Latvijas uz Lielbritāniju 90. gadu sākumā, kā arī Londonas internacionālo bomžu vidi, kam līdz šim nav ķēries klāt neviens Latvijas režisors par spīti tēmas ārkārtējai aktualitātei, nevairās no agresijas, kautiņiem, rupjiem krievu lamuvārdiem, pazemošanas, šķīstošām asinīm, bailēm, izmisuma, bada... Sit ar dūrēm, beisbola nūjām, spārda nokritušos ķermeņus ar kājām. Agresijas viļņi uzplūst un plok, lai pēc brīža atkal kāptu. To panāk ar mūzikas un gaismu palīdzību, ar kolektīvas agresivitātes viļņiem, kas kāpinās masu noskaņojumā, ar taisni dzīvnieciska fiziskā spēka akumulēšanos un sprādzienam līdzīgu izlādēšanos. Fiziskais teātris, psiholoģiskais, izaicinoša nosacītība. Lieliski galveno lomu atveidotāji: Dainis Grūbe – Bens jaunībā; Juris Žagars – Bens vecumā. Un masa.  Tik precīzi un mērķtiecīgi uz mūsu skatuvēm tā nav strādājusi nekad. Biedējoši. Un ievelkoši-pievelkoši. Vairs nedarbojas līdzšinējās dzīves ētikas normas, jo varoņi ir tipiskā robežsituācijā starp veco un jauno eksistenci, kad ir palicis tikai no visa attīrīts, nokasīts ķermenis – bailēs trīcošs vai agresīvs, bez jelkādām sargājošām tradīciju, likumu normām – bruņām.

Kad bija pagājuši vairāki mēneši kopš "Izraidīto" pirmizrādes, pēkšņi apjautu, ka runa šai uzvedumā ir ne tikai par pārvietošanos telpā, bet arī par pārvietošanos laikā, kas mūs – vidējo un vecāko paaudzi – skārusi visus, ja arī ārzemēs uz dzīvi neesam pārcēlušies. Jo visi taču esam gājuši pāri vilinošajam un bīstamajam tiltam, kas šķir padomju realitāti mūsu dzimtenē no Rietumu civilizācijas. Pāri tiltam, kas deva daudz un – daudz arī atņēma.

"Rise! Rise!" angļu valodā dzied trīs jauni kaili vīrieši, falliem uzvilkuši Baltijas valstu karogkrāsās darinātas zeķes. Bet Baltijas vienotība kā neceļas, tā neceļas. Politnekorektās, uz izaicinošas visatļautības robežas (seksuālā, politiskā un nacionālā ziņā) balansējošās dziesmas (kaut vai baltiešu "Celies! Celies!" un krievu "Mieram – jā!", jaucot angļu un krievu valodas) Nacionālā teātra "Eiro vīzijā" zāli smieklos burtiski uzspridzina, raisot dziļu gandarījuma sajūtu par iespēju divarpus stundas būt kopā ar aktieriem, kuri ir ne tikai virtuozi izpildītāji, bet arī gudri, pasauli asi uztvert un drosmīgi analizēt spējīgi cilvēki. Tāds politisko dziesmu starptautisks koncerts nerodas pats no sevis, to nevar nodiktēt arī režisors, kurš var ko citu – ierosināt un aizraut kopīgam darbam. Ar lietuviešu režisoru Vidu Bareiķi komandā strādājuši aktieri Jānis Vimba, Kristians Kareļins, Kārlis Krūmiņš, Zane Dombrovska, Sanita Pušpure, Kārlis Krūmiņš, Raimonds Celms.

Daudzi vienā. 2014. gada rudens ir Andra Keiša laiks – aktieris gandrīz vienlaikus Jaunajā Rīgas teātrī radīja divus tik atšķirīgus, gandrīz vai nesalīdzināmus tēlus. Zāle katrreiz uzgavilē, kad Alvja Hermaņa izrādē "Divpadsmit krēsli" skatuvē iznāk Keiša Ostaps Benders. Slaids, stalts skaistulis ar kinoaktiera seju un neatvairāmi koķetu, drusku nekaunīgu, savu pievilcību apzinošos smaidu, kas tiek raidīts tieši zālē, pavedinoši valdzinošas intonācijas. Virtuozi izpildītās slīdoši peldošās kustības, apgriešanās uz papēža ar vieglu palēcienu, īpašais paņēmiens iznirt no raibo kustīgo aizslietņu labirinta rada iespaidu par viņu kā kādu gandrīz vai infernālu būtni, teiksim, dēmoniskā Volanda dubultnieku. Un Bendera psihofiziskais pretnis – Keiša viesnīcas administrators Kalošins Vampilova "Provinces anekdotēs", ko iestudējis Boriss Frumins. Trekns gaļas kalns ar uzblīdušu vēderu, filca čībās ieautu kāju nevīžīgu lāčošanu, īgnu veca vīra seju un rupjas balss agresīvo gluži vai baurošanu, izrādot savu varu. Šo izrādi vērts apmeklēt kaut tāpēc vien, lai redzētu, kā Keišs kopā ar viltus ārstu – Ģirta Krūmiņa Rukosujevu – spēlē ārprāta ainu. Kaut arī zini, ka Kalošins ārprātu tikai tēlo, rodas sajūta, ka brīžiem viņš patiešām nojūdzas vai ka ainā, kur tēlo nāvi, tik tiešām mirst. Abi aktieri spēj radīt grūti aprakstāmu iespaidu – it kā viss, ko viņu tēli dara un runā, tikpat labi ir  realitāte kā fikcija. Nopietnība un joks. Vienlaicīgi. Tas ir tik pārliecinoši, ka sāc pat uztraukties, vai Keišam, ne tikai Kalošinam, nav palicis slikti ap sirdi. (Smieklīgas mizanscēnas palēninātas filmas stilistikā veido lielā auguma vīrs – satracinātais administrators – un augumā sīkākie klātesošie, kas saķer viņu pie rokām un pūlas nomierināt.) Šīs ambivalences dēļ arī prātā nāk Gogolis, precīzāk, viņa Pilsētas priekšnieks, kurš "Revidenta" finālā taču šķiras no saprāta. Keišs apliecina: ne tikai Baltais tēvs, kā Rainis saka "Zelta zirgā", ir tūkstošveidis, bet arī talantīgs aktieris.

Pēdējais smaids. Ar Maskavas Gogoļa centrā iestudēto Eiripīda "Mēdeju", ko rudenī varējām redzēt Nacionālajā teātrī, Vladislavs Nastavševs izdarījis to, ko, droši var apgalvot – vēl nekad neviens pirms viņa. Antīko traģēdiju nospēlē uz diviem krēsliem, Gunai Zariņai-Mēdejai sēžot profilā pret skatītājiem un ne brīdi nepieceļoties. (Vai šādu mizanscēnu ierosinājuši senie antīko laiku zīmējumi uz sarkanā māla traukiem, kas arī cilvēkus un citas būtnes tēlo profilā?) Šādā, jau gluži neticamā minimālismā par notikumu kļūst katra, visniecīgākā aktrises ķermeņa kustība vai sejas vaibstu maiņa, pat acu mirkšķināšana. Bet mīklainajā smaidā, kas uzplaukst Mēdejas sejā pēc bērnu nogalināšanas, jaušas uzvaras triumfs un nāve, jo tā smaidīt var tikai vienreiz mūžā. Smaids – gulbja dziesma, kurš izdziestot nes vēsti: ir pasaulē likumi, kurus pārkāpjot no soda neizdosies izvairīties. Tas ir par Jāsonu-nodevēju. Mēdeju pašu-slepkavu. Par ikvienu. Aizgājušajā gadā Nastavševa-Zariņas "Mēdeja" un Petrenko-Grūbes-Ermales "Visas viņas grāmatas" likušas domāt par to, kāpēc ir izrādes, kā minētās, kuras ierosina tavu jūtu un domu pasauli tā, ka it viss veras vaļā viegli un tu caur skatuves tēliem saproti lietas, ko agrāk nesaprati. (Pretēji citām, arī šķietami labām izrādēm, kuras paliek kā aizslēgtas durvis, lai arī kā tu censtos pie tām, lai tiktu ielaists.) Vai tas būtu tāpēc, ka aktieri ir maksimāli noticējuši režisoram, t.s. dotajiem apstākļiem un – sev?