Nesen recenzijā par Lūka Ditriha grāmatu "Pacients H.M.: Stāsts par atmiņu, trakumu un ģimenes noslēpumiem" (Luke Dittrich. "Patient H. M.: A Story of Memory, Madness, and Family Secrets", Random House, 2017) garāmejot uzlasīju, kādu jau agrāk šur tur sastaptu informācijas drusku: "Smadzeņu pētījumi, kurus veica tādi zinātnieki kā [Hovards] Eihenbaums un Džons O'Kīfs apliecināja, ka hipokampu veido ar dažādām funkcijām apveltītas smadzeņu šūnas. Vissvarīgākās ir "vietas" šūnas, par kuru atklāšanu O'Kīfs saņēma Nobela prēmiju. Tās reaģē uz dzīvas būtnes novietojumu telpā, izraisot elektriskas izlādes, kas tiek dēvētas par rīcības potencēm, un tādējādi dzīvas būtnes apziņā veidojot tai visapkārt esošās vides kartes. Šādas kartes var būt visdažādākajos mērogos – gan kā veselas pilsētas, gan tikai kā atsevišķas ielas. "Vietas šūnas," [Marks V.] Hovards un [Hovards] Eihenbaums rakstīja 2015. gadā, "pēc visa spriežot, nenodrošina iekodētu kādu vietu per se, bet gan relatīvo novietojumu pret kādu objektu vai objektu kopumu."
Kā vienu no šādām kartēm jau pavisam agrā vecumā mēs apgūstam arī paši sevi – lūk, auss, lūk, deguns, lūk, elkonis, un to visu mēs drīz vien spējam atrast un aizsniegt pat aizvērtām acīm, pat nakts melnumā, respektīvi, kādas vietas atrašana lielā mērā mums ļauj apzināties arī pašiem sevi, varbūt vārda tiešā nozīmē sevi pat "atrast". Šādos pētījumos atklātais ļāvis nostiprināt pārliecību, ka pastāv cieša saistība starp smadzeņu limbiskajā sistēmā notiekošo kartēšanas procesu un mūsu atmiņu veidošanos. Personai ar apgrūtinātu orientēšanos telpā var izrādīties apgrūtināta arī ilgtermiņa atmiņu veidošanās un jau pēcāk šādu atmiņu atcerēšanās.
Runājot zvēriņu līdzībās, šāda atcerēšanās ir kā iešana pa taciņu un nonākšana krustcelēs. Ja vien šajā vietā vienu vai vairākas reizes jau būs gadījies būt, uzreiz būs arī skaidrs, ka ceļa atzars pa labi vedīs tieši uz asinskāra ienaidnieka migu, bet ceļš pa kreisi: pie gardas barības krājuma. Šo visu atcerējos, kad kādurīt iznesu atkritumus un pa ceļam pieķēru savu skatienu pārslīdam tām pašām ceļmalas vietām, kur gan pērn, gan citos agrākos gados allaž bija gadījies atrast pa kādai gailenei. Kaut kas bija palicis atmiņā, un tam bija vistiešākā saistība ar konkrētu vietu. Šie piemēri ir gaužām vienkārši, taču labāk pamēģiniet paši – pat atsaucot atmiņā tādas lietas un notikumus, par kuriem domājot nekādai vietai šķietami nav lielas nozīmes, beigās tomēr kaut kādu vietu atklāt izdosies. Prusta madlēnas kūciņas atceras visi, bet tas, ka kūciņu uzvējotās atmiņas bija saistītas ar ļoti konkrētu telpu, bez kuras šo atmiņu varbūt nemaz nebūtu, pašsaprotami paslīd garām. Arī dzerot šampanieti, ne jau vienmēr iznāk piedomāt par Šampaņas reģionu, bez kura arī nekāda šampanieša, visticamāk, nebūtu.
Kā apliecinājums šai atmiņas un telpas saistībai ir arī literatūrā plaši aprakstītie mnemonisti jeb personas ar īpaši augstu spēju iegaumēt garas skaitļu vai vārdu virknes un citu sarežgītu liela apjoma informāciju. Viens no izplatītākajiem iegaumēšanas paņēmieniem esot prātā paturamos skaitļus, vārdus vai objektus noteiktā secībā izvietot uz savā apziņā jau iepriekš izveidotas kartes jeb varbūt salikt pat tādā kā iedomātas vietas trīsdimensiju maketā – vienalga, vai tas būtu vectēva dzīvoklis ar daudzām istabām un dažnedažādām mēbelēm vai dzimtais ciems ar visām ēkām un šķērsielām. Pēc tam, kad iegaumējamās lietas kartē jeb maketā izvietotas un katra piestiprināta kādam konkrētam objektam, mnemonists šajā vietā var atgriezties un, ejot pa jau iepriekš nosprausto maršrutu, tās atkal uzlasīt: gluži kā Ansītis un Grietiņa uz taciņas izliktos baltos akmentiņus (kā zināms, nākamās dienas plāns ar maizes drupaču kaisīšanu viņiem tik veiksmīgs gan nebija).
Man nav ne jausmas, vai tādi pētījumi jau ir veikti, taču būtu interesanti uzzināt, vai pastāv arī kāda dziļi mūsu smadzenēs ierakstīta saistība starp savas vietas apzināšanos un tā saukto vēsturisko atmiņu jeb atmiņām par pagātnes notikumiem, kuros man pašam nav bijusi ne mazākā iespēja nedz piedalīties, nedz nolūkoties: vienalga, vai tie būtu kādi atgadījumi no paša dzimtas vēstures vai nostāsti par pilnīgi svešu un pirms daudzām paaudzēm dzīvojušu ļaužu varonību vai gļēvumu. Man ir aizdomas, ka saikne pastāv un aiz mašīnas loga garām zibošā ainava nekad nav vienkārši tikai ainava, pat ja atmiņas, kas ar to saista, reizēm līdzīnās drīzāk fantoma sāpēm.
0