Nesen pat CNN uzskatīja par svarīgu nepalaist garām ziņu par jaunākajām sabiedriskās kārtības normām Madridē. Tika vēstīts, ka Spānijas galvaspilsētas sabiedriskā transporta līdzekļos izvietošot brīdinājuma zīmes pret parādību, kuras apzīmēšanai angļu valodā tiek lietots jēdziens "manspreading". Kamēr vēl mūsu valodnieki lauza galvu, kā šo terminu latviskot, varu mēģināt vēl pagūt paskaidrot, ko tas nozīmē. Gan jau arī jums kādā sabiedriskā vietā ir gadījies apsēsties līdzās vīriešu kārtas pārstāvim, kas sēž, kājas iepletis kā laidara vārtus, un ar savas kājstarpes izrādīšanu (vai varbūt vēdināšanu?) reizēm aizņem ne vien savējo, bet arī pusi no abos sānos esošajām sēdvietām. "Manspreading" apspriežamo un apkarojamo problēmu sarakstā nu jau ir kādu laiku, arī Madridē ieviestās zīmes esot turpinājums diskusijai, ko rosinājusi sieviešu tiesību grupa "Mujeres en Lucha" ar kampaņu #MadridSinManspreading ("Madride bez "manspreading""). Tā kā izskaužamajā praksē vistiešākajā veidā iesaistīta vīriešu kājstarpe, latviskais termins varbūt būtu jāmēģina atvasināt no tādiem nu jau retāk lietotiem vārdiem kā "žākle" vai "stakle", piemēram, kāpēc gan tas nevarētu būt "žāklings", "žāklība" vai "žākstīšanās". Taču, izlasījis šo ziņu, aizdomājos par pieklājības normu un dažādu uzvedības stereotipu pārmaiņām vispār. Vēl ne pārāk senā pagātnē mūsu pusē visai nopietna problēma bija kāpšana uz poda ar kājām sabiedriskajās tualetēs, Andris Žebers tam veltījis pat dzejoli, un Juris Kulakovs dziesmu – "Lūgums". Kā nesen pārliecinājos Kurzemes lauku apvidū, šī prakse vēl nebūt nav izskausta, bet tas nu tā. Vai, piemēram, spļaušana uz ielas. Šķiet, vienīgā vieta pasaulē, kur tā ir ne vien aizliegta bet pat draud ar īstu un bargu sodu, ir Singapūra (taču tas ir īpašs gadījums, jo šajā zemē ar likumu aizliegts arī neapģērbtam staigāt pašam pa savu māju, pēc lietošanas neizskalot tualeti u.tml.). Spļaušana uz ielas it kā jau nav atļauta arī Rīgā, un par to varot saņemt pat administratīvo sodu līdz 71 eiro. Būtu gan interesanti izdibināt, cik spļāvēju šādu vai agrākos gados mazāku sodu Rīgā par šo pārkāpumu ir saņēmuši. Starp citu – arī spļāvēji gandrīz vienmēr ir vīriešu kārtas, tātad tas ir īsts #manspitting. Diemžēl nevienās pašvaldību vēlēšanās partiju piedāvājumā spļaušanas izskaušanu kā mērķi nekad neesmu manījis (Singapūru gan savā Saeimas priekšvēlēšanu programmā dažs mīlēja piesaukt, bet pavisam citu iemeslu dēļ).
Taču atgriezīsimies pie "manspreading" jeb žākļošanas, kas laikam jau ir vēl maskulīnāka vīrišķības izpausme nekā atkrēpošanās un iegūtā materiāla aizlidināšana līdzpilsoņu virzienā. Ļoti labi atceros, ka pirmās norādes par pareizu un nepareizu sēdēšanu bērnībā saņēmu ne jau no vecākiem vai kādiem citiem pieaugušajiem, bet saviem pirmsskolas vecuma līdzaudžiem. Tad arī uzzināju, ka "puikas tā nesēž" (ar kopā saspiestām kājām), bet dažs audzinātāju vai skolotāju izmests aizrādījums meitenēm par to, ka "meitenes sēž ar kopā saliktiem celīšiem", ātri vien visu, ja tā var teikt, salika pa vietām – jo kurš gan puika gribētu sēdēt kā meitene, bet meitene – kā puika.
Uz poda ar kājām vairs nevar, spļaut nevar, un drīz vairs pat sēdēt nevarēs, kā pienākas. Vēl atminos, ka bērnudārza vingrošanas nodarbībās parādījās arī tāda "turku sēža". Ja vien neizklausītos pavisam nepolitkorekti, varbūt turpmāk varētu mēģināt to, tikai jau atkal nevar zināt, ko par to teiks meitenes un kāpēc vispār viņas māk sēdēt kaut kā pareizāk.
Projekts tapis, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtajam finansējumam.
2